Ēdām vienā no neskaitāmajiem Tokijas tumšajiem un piepīpētajiem pagrabiem, sasēdušies pusaplī ap bāru. Lete tāda palietota, ar daudzkrāsainām lampiņām, aiz letes ņemas trīs ķīnieši, norūpējušies noskatās uz mums, pajautā vai ir labi, ne laipni, nekā, bet ļoti cenšas, ļoti kārtīgi darbojas. Tālākajos galos sēž divi dzīvi redzējuši ķīniešu pārīši pie milzīgiem ēdienu traukiem. Sēž un klusē, vīrietis pīpē, nodzēš cigareti un rupji uzbļauj ķīnietei pie letes, ka, redz esot viņa pasūtījumu atdevusi citam. Tā atvainojas japāņu valodā, tad visi kopā pasmejas. Atnāk iestādes saimniece - paresna ķīniete, norūpējusies paskatās apkārt, iedod man karoti, es saku ka man jau ir, paldies, tad viņa apstājas man pretī un uzpīpē, uzdzerdama kafiju no alus kausa. Netālu no mums japāņu pāris - vīrietis lapni smaida pasaulei, salicis rokas uz krūtīm, sieviete ēd.
Sienas gluži melnas un ar spoguļiem, griesti, kā jau visi griesti Tokijas pagrabos, nemaz nav redzami, tos sedz trubu mudžeklis.
Pajokojām, ka pasūtījumu nes tik ilgi jo, redz, jakudzas, kuri brauc nogalināt, biškiņ kavē.