|
|
|
December 9th, 2015
10:59 am
Apdomāju savas jūzerpikčerbildītes nomaiņu uz Grinču (acīmredzot manā dzīvē bijis tik daudz draņķīgu svētku, ka svētku sajūtas atgūšanai vajadzētu intensīvu svētku terapiju), bet bezmaksas jūzerim čakarēties ar vienas bildītes dzēšanu, lai ieliktu citu vietā, ir pārlieku ķēpīgi.
Vispār, kāda jēga skraidīt pa veikaliem (un labdarības tirdziņiem), lai sapirktu adītas zeķes, smirdīgas sveces un negaršīgas tējas vai lētus pledus ar sniegpārsliņu attēliem, ja ir skaidrāks par skaidru, ka vislabākās dāvanas cilvēks sev spēj nopirkt pats.
Bet tā braucot mājās un sajūtoties ļoti grinčiski, man ienāca prātā - nu ko tad es īsti gribētu, ja brīnumi šai dzīvē notiktu? ja man būtu jāraksta vēstule nevis pa lielveikalu klīstošam izbesījušamies Ziemassvētku vecīša surogātam, bet gan visuvarošajam sargeņģelim? Sapratu, ka es to nezinu. Un nezinu tāpēc, ka neticu. Un neticu tāpēc, ka attieksme pret mani ir konsekventi bijusi "sēdi būdā, tev tas nepienākas, tu to neesi pelnījusi".
Šķiet, ka šajās divās atlikušajās nedēļās man vajadzētu uztrenēt ticību brīnumu realitātei. Tā man būtu vislabākā dāvana no manis pašas.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
