Vakar bijām ar O uz Manu Katche Lielajā ģildē. Bija domājis ar māsu iet, bet viņa slimnīcā tagad. Bērniņu gaida, sācis griezt vēderu un labāk aizbraukusi, piekodinot, lai tikai viņš aizejot uz to koncertu, citādāk nožēlošot, un paņemot kādu līdzi. Tā nu es nonācu tur, kur biju.
Riktīgi foršs džezs tas bija! Vienas no ātrākajām pus otrām stundām, kādas man bijušas. Visu laiku skatījos uz to, cik Manu balti zobi un kā viņam patīk tas, ko viņš dara; skatījos uz to, cik garas kājas ir saksafonistam, kā pianists/ērģelnieks dīdās uz beņķīša un trompetists sit ritmu ar kāju.
Beidzās koncerts, aizgājām padzert alu uz No Problems, kur O satika visādus pazīstamos, sāka līt, aizgājām sēdēt pie tiem pazīstamajiem zem nojumes. Protams, ka tas nebija viens alus vairs. Lietus pierima un ar O izdomājām, ka varētu būt ļoti silts ūdens pēc lietus un varētu iet peldēties. Mhm, ir taču zināma saistība novērota starp marvellous, alu un peldēšanos. Bet šoreiz tā nebija mana ideja. Nu, ok, varbūt kaut kādā ziņā bija, jo O noteikti to domāja teorētiski, kamēr es uztvēru to kā kaut ko ļoti realizējamu vai pat vēlamu. Bijām pēdējie, kas aizgāja no Problēmām. Un peldēties neaizgājām. Šoreiz.
Šī laikam bija trešā reize, kad tā normāli runājamies. Pirmā reize bija aizdzeršanās hokeja laikā, bet otrā - Berģi. Ar to es gribēju pateikt, ka man pieejama bija diezgan niecīga informācija par viņu, no kā sākt būvēt priekštatu par viņu. Un tā būvēšana ir tāda interesanta, jo tas, ko biju iedomājusies, tā nav. Laikam baigi atklāti vakar runāju. Teicu, ka viņš kaut kādā vecajā bildē izskatās, kā pilnīgs saldais, un ka es, paskatoties uz viņu, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka O interesē džezs. Jā, un tad viņš pastāstīja, ka pirms gada sācis mācīties spēlēt saksafonu. Tā mēs viens otru ik pa laikam mazliet pārsteidzam. Aizrunājāmies kaut kā par attiecībām, un viņš prasa:
- Cik ir ilgākais laiks, kādu esi pavadījusi ar kādu kopā?
- Hm, nu, ilgākās attiecības, kādas man bijušas, ir ar bakalaura darbu, t.i., mēs jau no februāra. Tā laikam arī sanāk.
- Hahaha. You made my day.
Tāpat arī stāstīju, ka "jāiet klosterī un miers, bet...", viņš apsteidz mani un saka - "...bet tevi neņems, ja?" - par ko es savukārt sāku smieties un saku, ka man draudzene teica to pašu.
Tā, lūk, man veicās ar to priekštata būvēšanu. Visādas pārsteidzošas lietas nāk ārā. Pagaidām vēl neuztraukšos par viņu, jo ir tāds veselīgs pētīšanas un izzināšanas periods, bez tam man šķiet pietiek lietu, par kurām uztraukties. Kaut gan, praktiski katru dienu, kad iedomājos par iespējamiem scenārijiem un situāciju kā tādu, paliek nelabi.
Ak, jā. Pasaule iet uz galu, jo, es, marvellous, sāku pēc četriem gadiem klausīties Kid Cudi. Ok. Tā ir tikai viena dziesma, un visdrīzāk tas tā arī palikts. Taču fakts paliek fakts.
Riktīgi foršs džezs tas bija! Vienas no ātrākajām pus otrām stundām, kādas man bijušas. Visu laiku skatījos uz to, cik Manu balti zobi un kā viņam patīk tas, ko viņš dara; skatījos uz to, cik garas kājas ir saksafonistam, kā pianists/ērģelnieks dīdās uz beņķīša un trompetists sit ritmu ar kāju.
Beidzās koncerts, aizgājām padzert alu uz No Problems, kur O satika visādus pazīstamos, sāka līt, aizgājām sēdēt pie tiem pazīstamajiem zem nojumes. Protams, ka tas nebija viens alus vairs. Lietus pierima un ar O izdomājām, ka varētu būt ļoti silts ūdens pēc lietus un varētu iet peldēties. Mhm, ir taču zināma saistība novērota starp marvellous, alu un peldēšanos. Bet šoreiz tā nebija mana ideja. Nu, ok, varbūt kaut kādā ziņā bija, jo O noteikti to domāja teorētiski, kamēr es uztvēru to kā kaut ko ļoti realizējamu vai pat vēlamu. Bijām pēdējie, kas aizgāja no Problēmām. Un peldēties neaizgājām. Šoreiz.
Šī laikam bija trešā reize, kad tā normāli runājamies. Pirmā reize bija aizdzeršanās hokeja laikā, bet otrā - Berģi. Ar to es gribēju pateikt, ka man pieejama bija diezgan niecīga informācija par viņu, no kā sākt būvēt priekštatu par viņu. Un tā būvēšana ir tāda interesanta, jo tas, ko biju iedomājusies, tā nav. Laikam baigi atklāti vakar runāju. Teicu, ka viņš kaut kādā vecajā bildē izskatās, kā pilnīgs saldais, un ka es, paskatoties uz viņu, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka O interesē džezs. Jā, un tad viņš pastāstīja, ka pirms gada sācis mācīties spēlēt saksafonu. Tā mēs viens otru ik pa laikam mazliet pārsteidzam. Aizrunājāmies kaut kā par attiecībām, un viņš prasa:
- Cik ir ilgākais laiks, kādu esi pavadījusi ar kādu kopā?
- Hm, nu, ilgākās attiecības, kādas man bijušas, ir ar bakalaura darbu, t.i., mēs jau no februāra. Tā laikam arī sanāk.
- Hahaha. You made my day.
Tāpat arī stāstīju, ka "jāiet klosterī un miers, bet...", viņš apsteidz mani un saka - "...bet tevi neņems, ja?" - par ko es savukārt sāku smieties un saku, ka man draudzene teica to pašu.
Tā, lūk, man veicās ar to priekštata būvēšanu. Visādas pārsteidzošas lietas nāk ārā. Pagaidām vēl neuztraukšos par viņu, jo ir tāds veselīgs pētīšanas un izzināšanas periods, bez tam man šķiet pietiek lietu, par kurām uztraukties. Kaut gan, praktiski katru dienu, kad iedomājos par iespējamiem scenārijiem un situāciju kā tādu, paliek nelabi.
Ak, jā. Pasaule iet uz galu, jo, es, marvellous, sāku pēc četriem gadiem klausīties Kid Cudi. Ok. Tā ir tikai viena dziesma, un visdrīzāk tas tā arī palikts. Taču fakts paliek fakts.
piesēst