Mēs atklājām noslēpmumu. Mēs lēni novilkām šķidrautu tam no sejas, un tur tas
gulēja - nezināma veida, novēlojies un agrs, acīm redzami nesaprotams, ar kaut
ko slēptu sevī, un mēs skaidri jutām, ka tas ir noslēpums, ka to vajag noskaidrot
un atklāt; mēs novilkām tam piesardzīgi šķidrautu, un nu tas parādījās mūsu
priekšā - īsts noslēpums, vēl iepriekš nesastapts. - un tas mirdzēja kā malka,
kurai drīz jādeg, un mēs skaidri gribējām zināt un gribējām saprast...un mēs
novilkām aizklāju un atklājām noslēpumu - tas gulēja šķērsām kā pazaudēts vējš,
un nevarēja zināt, vai viņš ir smags vai tikai izliekas un vai tas vispār ir
noslēpums; bet, ja tas ir noslēpums, to vajag atklāt, un mēs kāri un acīm platām
atklājām noslēpumu: nu tas beidzot bija īsts, vēl īstāks noslēpums, baisīgi mazs
un kļuva vēl mazāks un mazāks un it kā arvien tālāk un tālāk no mums, un mums bija
bail, ka varam pazaudēt noslēpumu, un mēs vairs negribējām to atklāt. Bet mūsu
rokās palika dīvaini šķidrauti. Kā pierādījums, ka kaut ko mēs gribējām atklāt.
current music: "Carl Orff - Carmina Burana - O Fortuna"