[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Augusts 6., 2009 | |
|---|---|
| 01:01 [Link] |     Nez kāpēc pēkšņi šitik vēlā stundā uznāca vēlme pafilosofēt par kliedzieniem. Precīzāk par kliedzieniem latviešu rokmūzikā. Uzreiz prātā nāk divi dažādi izpildītāji un divas dažādas dziesmas kuru vienojošais elements ir kliedziens. Pirmā ir leģendārā Kartāga un dziesma ''Cirks''. Šeit kliedziens, lai gan nav dziesmas pamatelements, tomēr veido nozīmīgu dziesmas sastāvdaļu. Tas, kā jau grupai raksturīgs, ir ļoti drūms un pilns bezcerības tomēr ideāli iederas dziesmas kopējā noskaņā. Otra ir iespējams plašāk nezināma latviešu Grunge grupiņa ''IndeIndive'' (tapusi ar vēsturnieku aktīvu dalību) un dziesma kurai jau dots attiecīgs nosaukums- ''Kliedziens''. Šeit kliedziens arī ir vienīgā vokālā partija visā dziesmā, tomēr atšķirībā no Kartāgas šeit tas kliedziens ir, es pat uzdrošinos teikt, skaists. Tas ir visai filosofisks, hipijisks un pārdomas rosinošs, ja šādus terminus vispār var lietot, lai aprakstītu kliedzienu. Varbūt vēl ārpus Latvijas kā savdabīgu eksemplāru var minēt Norvēģijas Black metal leģendu ''Burzum'', kura vokālista Varga Vikernesa šizofrēniskie, akopaliptiskie kliedzieni/ķērcieni ir pasaulslaveni. Lūk tā ar tiem kliedzieniem... Mūzika: Hollenthon- Misterium Babel |