| Ce tres difficile |
[Apr. 25th, 2013|09:58 pm] |
| [ | Sajūtas |
| |  contemplative | ] |
| [ | Skaņas |
| | Steve Conte - Heaven's not enough | ] |
Dzīves nenoteiktība sēž kaut kur aiz manis. Aizvien biežāk piedomāju, ka laika ir tik maz un tik daudz vēl gribu izdarīt, bet atrodoties šeit ļauju visam pazust kā smiltīm caur pirkstiem.
Smieklīgākais jau, ka pirms atvadījos no Latvijas, domāju tieši tāpat.
Nekur nekad nav labi. Vienmēr ir par maz un par vēlu. Kas un kāpēc. Kur es biju mazliet agrāk? Tā vietā, lai gadus divus uz šokolādes kūku skatlogā ik dienas skatītos, vajadzētu vienkārši izsist skatlogu un to paņemt.
Bet es jau tā nemāku. Es jau neko. Nekad neko. Tupu stūrītī un iestāstu sev, ka tāpat jau ir labi un silti.
Nespēju izsekot idejai/idejām. Daudz par ātru, tāpat kā pasaule mainās tik veikli, ka nespēju notvert un ielēkt pēdējā vilcienā.
Galva par lielu, jo tad, kad uz grafiskās paletes ar digitālo spalvu velku punktiņus, kas varētu būt zvaigznes tepat man priekšā, sapņoju kā iezīmēt zvaigznes debesīs. Kura ir svarīgāka realitāte? Nevienai no abām plaknēm pirksti nekad nepieskarsies. Apziņa un ilūzija ir galēji jēdzieni.
Šķiet, ka es vienkārši paniski baidos aiz sevis neko neatstāt. |
|
|
