lmr

20:03: es īsti nesaprotu parakstus, nu ko tāds ķeburs var liecināt par mani? pamatskolā ik pa laikam nācās noviltot mammas parakstu dienasgrāmatā. atzīmes bija labas, bet skolotāja vienmēr dusmojās, ja pirmdienā nebija parakstīta dienasgrāmata, aizmiršana nebija pieļaujama. dažiem pat vairākas nedēļas nebija parakstīta, kas vispār ir šausmīgi, ja iedomājas par visiem iespējamajiem iemesliem. nu mans ir tāds, ka izskatās, ka kāds izmēģinājis, vai raksta pildspalva. agrāk bija garš un neglīts. šis man savā ziņā patīk, bet nu ķeburs kas ķeburs, tādu jebkurš varētu kaut ar kājas pirkstiem turot pildspalvu uzvilkt. tad nesen izdomāju tādu, kas izskatās pēc hieroglifa, parādīju mammai, teica, ka pārāk vienkāršs. nu bet ko lai dara, līdz cik gadiem es drīkstu pēkšņi dokumentos parakstīties citādi? bērnībā bija tāds laiks, kad visi domāja savus parakstus, tāda daļa pieaugšanas. man bija aprakstītas visas lapas. dažāda garuma uzvārds, dažkārt sākuma burts priekšā, tad kaut kādi nošpikoti.

rokraksts arī man kā bērnam, tajā no manis laužas ārā maza meitenīte rozā kleitiņā, kas guļ uz vēdera, sūkā čupačupu un šūpina kājas, kamēr raksta dienasgrāmatā.

mēs pamatskolā vispār nemācījāmies. mēs sēdējām pēdējos solos matemātikas stundās, es biju kladē uzzīmējis galdiņu, no klades lapām bijām izgriezuši mazu tējkannu un tasītes, mēs pat piešuvām papīra tējas maisiņiem zīmītes, ko pārkārt pār maliņu. un tā nu mēs tur dzērām papīra tēju. kad mūs izsauca pie tāfeles un mēs risinājām piemērus, pēc piemēra risināšanas elīna no pēdējā sola pacēla gaisā savas klades pēdējo lapu kā priekšnesuma žūrija, uz kuras vairākas reizes pārvilktiem burtiem rakstīts "tik neattapīgs" vai "fail" nākamajā lapā. es atceros tos pareizo atbilžu čukstus no muguras. un tik un tā mūs vienmēr sūtīja uz olimpiādēm, un vietas arī mēs parasti trīs ieguvām.

augu apraksti ir skaisti!

Euphrasia officinalis (arī E. stricta) ir pazīstams kā ārstniecības jeb stāvais žibulītis. Tas ir viengadīgs, sīks vai neliels (5 – 30 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs ar stāvu, stingru, vienkāršu vai zarainu stublāju, stāviem, pie pamata lokveidīgiem zariem un nelielu, zarainu sakni. Stublājs klāts ar īsiem, skrajiem matiņiem, parasti brūnganā nokrāsā. Lapas ir pretējas, sēdošas, olveida, kailas vai ar matiņiem. Ziedi divlūpaini, balti, zilgani vai gaiši violeti, sakopoti irdenās vārpās stumbra un zaru galos. Zied no jūnija līdz septembrim, ziedēšanas laikā stublāja apakšējās lapas jau ir atmirušas.