Tātad - ko par Klāvu domāju es... Izrādes pirmo pusi man tomēr mazliet traucēja sajūta, ka atrodos V.P. personīgajā sporta treniņā, bet tas varētu būt arī tāpēc, ka par daudz klačiņas zināmas, kā rezultātā nespēju uz viņu skatīties kā tikai uz aktieri un redzēt viņa atveidoto tēlu nevis viņu pašu. Jo mani līdzgājēji to uztvēra pilnīgi normāli un patiesībā beigu beigās pārliecināja arī mani - ka tam tā bija jābūt. Izrāde prasa augstu koncentrēšanās pakāpi, jo dzeja jau nekad nav tāds tiešais teksts, a la "Es tevi mīlu, bet tu mīli citu, utt...". Un tieši tas man arī patika. Ļoti. Tas, ka izrāde tevi visu laiku tur ciešā pavadā. Es gan noteikti gribu redzēt vēlreiz. Jo man liekas ar vienu reizi nepietiek, lai saklausītu. Un, iespējams, šī ir izrāde, kurā katru reizi var sadzirdēt un ieraudzīt ko jaunu. Un Jēkaba Nīmaņa muzikālais noformulējums arī jūtīgs, īsti vietās un ļoti precīzs. Vienvārdsakot - iesaku!
|