man ir sajūta ka neesmu neko šeit rakstījusi jau mūžību. kaut kā nebija ko, kaut kā negribējās arīdzan. bet šodien man jums ir ko teikt - nekad neatlieciet dāvanu iegādi uz pēdējo brīdi, nav vairs pilnīgi nekāda prieka.
jā, un vēl jaunumi. manu mazo Gēti tikko atveda no vetārsta. minka guļ narkozes miegā, negribu redzēt brīdi, kad viņš pamodīsies un atklās, ka vairs nav vīrietis. es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet man bail, ka viņš ir nomiris. kad no dabas dotā uzdevuma atbrīvojām Kandavas māju kaķi, mēs ar māsu bijām sīkas zebieksetes un mums tikai nāca smiekli par to, kā nabaga kaķīt's nevar paiet un gāžas. tagad tas ir mans minka, un es jau esmu izdomājusies par to, kā nabadziņš jutīsies un kā tagad ienīdīs cilvēci pē visa, ko es te lieku viņam pārciest. un mājas kaķis ar Gēti nevar sadzīvot, proti, vakar visu nakti viņš bija viens pats istabā, svešā vietā, vēl neatguvies no stundas braukšanas ar mašīnu no Rīgas, no paša rīta šorīt viņu savāca vetārste. es varētu apraudāties, kā man maziņā žēl.
bēt, runājot atkal par Ziemassvētkiem, mani pārsteidz tie mūsmājās. šogad vispār burvīgi - mammai jāiet uz darbu, tētis vispār nebūs atpakaļ ne Ziemassvētkos, ne Jaunajā gada, uz galda ir izceptas pankūkas un egle stāv stūrī pamesta un neizrotāta.
vismaz laiks burvīgs.