septiņos no rīta pamosties no tā, ka kāds daudzās pa durvīm un sauc: 'atveriet, policija!', ir mazliet jokaini. vēl, pirms es atcēru durvis, pusmiegā nokliedzos kaut ko tuvu 'jā, jā, ļoti smieklīgi, vācieties prom un ļaujiet man gulēt' tekstam un pēc tam man bija bail vērt vaļā durvis. biju pārliecināta, ka Artūrs (mans līgavainis :D) atkal būs kādu nogalinājis, bet izrādās, ka viņš un, paldies dievam, arī es neko noziedzīgu neesmu izdarījusi (visticamāk, to, ko viņš izdarījis, vienkārši neviens vēl nav atklājis). patiesībā viņi vienkārši meklē kaut kādu Ināras Gailes kundzi (es tikko sapratu, ka šo daļu, iespējams, es esmu izdomājusi pusmiegā, jo tā sauc manu pretīgo skolas direktori. :D), kura ir izdarījusi kaut ko, ko viņi negribēja man teikt. tad viņiem vajadzēja manu pasi - droši vien gribēja pārbaudīt, vai es gadījumā nemānos un pati neesmu meklētā. vai viņi varbūt gribēja man uzlikt sodu par to, ka tik ilgi nevēru vaļā durvis. :D es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā kundzīte, kuru viņi meklēja, ir manu visu kaimiņu vīriešu māte, ģimenes galva, bļe. jocīgākais ir tas, kā policisti mani nošokēja - tajos galējos dzīvokļos, kur mani urlīgie draugi dzīvo, NEVIENA nebija. policisti reāli domāja, ka tur neviens nedzīvo. tālredzīgi bezgala no manu burvīgo kaimiņu puses - ar visiem sīčiem un suņiem izkūpējuši, gudrinieki. labi, ka man ir izdevies ar tiem alu cilvēkem uzturēt kaut cik normālas attiecības pēc dzīvošanas šeit, es varbūt būšu vēl dzīva! :D
P.S. nogulēju pirmās trīs stundas, tagad uz ceturto vajadzētu aiziet.