Īpašums man nekad nav bijis svarīgs,
Es neesmu traks.
Bet tā gluži nav taisnība, man ir gulta
Un ģitāra,
Un suns vārdā Bobs, kurš čurā uz manas grīdas.
Pareizi, man ir grīda.
Un tad? Un tad? Un tad?

Manas kabatas ir savēlušās un caurumainas,
Kur viss man svarīgais
Vienkārši noslīd man gar kāju
Un nokrīt uz grīdas.
Mans tuvākais draugs linolejs, linolejs.
Atbalsta manu galvu, dod man pamatu, kam ticēt.

Tas esmu es pludmalē grābjam smiltis,
Metāla detektors manās rokās,
Kabatas pilnas ar sīknaudu.
Tas esmu es uz ielas ar vijoli zem zoda,
Spēlēdams ar smīnu,
Dziedādams nesakarīgi.

Tas esmu es autobusa aizmugurē,
Tas esmu es kamerā,
Tas esmu es tavā galvā.