| |
[Dec. 15th, 2033|12:30 am] |
Es tevi redzu, ejot pār līdumiem rasotā zālē, kas mirdz zirnekļu tīkliem
Patiesības acīm šajā pasaulē neziņā
Ilgās pēc kaut kā tāla un pazaudēta
Dažos mirkļos, kas uzplaiksnī svēti, dažos mirkļos, starp kuriem stāv tumsa
Un aukstums un klusums un neesamība.
Es tevi redzu ar savām skumjajām acīm
Mirdzošām dzīvības ugunī… mirdzošām – mirstošām…
Mēs cauri asfaltam uzziedam, cauri bruģim laužamies augšup
Ziedus sabradā pasaule, mēs esam dzīvība
Salauzta, nievāta, asiņojoša
Es tevi redzu caur asarojošu logu
Pirmdienas rītā, kad visi nes slogu
Un tu smaidi tik mīļa un brīva, ka nejūtu pasaules moku. |
|
|
