| turpinot pārdomas par precēšanos ticīgo vs. neticīgo starpā |
[Jan. 17th, 2005|11:02 am] |
Dītrihs Bonhēfers: 1943.gada maijā, Laulību sprediķis (piedodiet par slikto tulkojuma valodu)
Jaunlaulātajiem ir tiesības laulību dienu sagaidīt un svinēt ar nebeidzama triumfa sajūtu. Kad visām grūtībām, pretestībām, šķēršļiem, šaubām un pārdomām nav atmests ar roku, bet tās ir godīgi izturētas un pārvarētas. Ar šo pateikto “Jā” jūs savai dzīvei esat devuši jaunu pagriezienu. Jūs esat iekarojuši “Jaunu zemi”, neskatoties uz visiem problemātiskajiem jautājumiem, kuri skar divu cilvēku savienību. Katrās kāzās jāieskanas priekam par to, ka cilvēkiem ir dotas spējas veikt tik lielas lietas, ka viņiem dota tik liela brīvība un ka viņi var dzīves stūri ņemt savās rokās. Tā ir daļa no zemes bērnu lepnuma, kuri ir paši savas “laimes kalēji”. “Šajā vietā būtu par agru runāt par Dieva gribu un vadību. Jo pavisam vienkārša un neizbēgama ir jūsu cilvēciskā vēlme šeit svinēt savu triumfu. Visupirms tas ir jūsu pašu izvēlēts ceļš, kuru jūs ejat. Protams, tā ir ticības, bet vienlīdz arī caur caurēm pasaulīga lieta, ko jūs darāt. Tādēļ jums vieniem pašiem par to ir jāuzņemas atbildība. Neviens cilvēks nevar jums šo atbildību noņemt. Tiešāk sakot, tev, laulātas pāri, ir uzlikta visa atbildība par jūsu nodoma izpildi kopā ar laimi, ko šāda atbildība sevī paredz. Tā būtu bēgšana pārspīlētā “ticīgumā”, ja jūs šodien atteiktos teikt: “Tā ir mūsu griba, mūsu mīla, tas ir mūsu ceļš. Dzelzs un tērauds – tie zudīs, mūsu mīla pastāvēs mūžīgi.” Vajadzība pēc laimes zemes virsū, ko jūs vēlaties viens otrā atrast, ir pateikta kādā viduslaiku dziesmā: “viens otra mierinājums esat jūs, gan dvēselei gan miesai.” Šī vajadzība ir pamatota gan cilvēku, gan Dieva priekšā.
Protams, kam tad vēl, ja ne jums būtu tiesības tagad ar pateicību atskatīties uz savu iepriekšējo dzīvi. Jūs tikko esat kā apbērti ar dzīves priekiem un skaistumiem, jums viss ir izdevies, jums pieder apkārtējo cilvēku mīlestība un draudzība. Jūsu ceļi tika nolīdzināti, pirms jūs pa tiem sākāt staigāt. Jūs zinājāt, ka ģimene un draugi vēl jums labu. Un, visbeidzot, jūs varējāt viens otru atrast un šodien esat atvesti pie savu vēlmju mērķa. Jūs zināt, ka neviens cilvēks šādu dzīvi nevar pats saviem spēkiem iegūt, tā vienam tiek dota, citam atteikta un to sauc par Dieva vadību. Cik liels prieks jums šodien ir par to, ka jūsu vēlmes un ceļš ir nonācis pie mērķa, tikpat lielai jābūt pateicībai, ka Dieva griba un Dieva ceļš jūs šurp ir atvedis. Tikpat paļāvīgi, kā jūs šodien uzņēmāties atbildību par savu rīcību, tikpat paļāvīgi jūs to šodien un šeit liksiet Dieva rokās.
Caur to ka Dievs uz jūsu “Jā” saka savu “Jā”, caur to ka Dieva griba saskan ar jūsu gribu, caur to ka Dievs ļauj un liek jums šodien baudīt prieku, triumfu un lepnumu – caur to viņš jūs veido par savas gribas un plāna darbarīkiem, pie jums pašiem un pie cilvēkiem. Pilnīgi neaptveramā laipnībā Dievs jūsu Jāvārdam pievieno savu Jāvārdu. Bet šādi rīkojoties, Viņš rada kaut ko pavisam jaunu no jūsu mīlas - svēto laulības kārtu.
Dievs vada jūsu laulību. Laulība ir kas vairāk kā mīlestība vienam uz otru. Viņai ir augstāks gods un vara, jo tā ir Dieva iedibināta un caur viņu Viņš cilvēci uzturēs līdz pat laiku beigām. Jūsu mīlā jūs šajā pasaulē saskatāt tikai viens otru. Laulībā jūs esat paaudžu ķēdes locekļi, kuri rodas, kalpo Viņa Valstībai un aiziet Viņa goda dēļ. Savā mīlā jūs redzat tikai jūsu pašu laimes debesis. Caur laulību jūs esat atbildīgi pasaules un cilvēku priekšā. Jūsu mīla pieder jums pašiem personīgi. Laulība ir pārpersoniska, tā ir kārta, tas ir amats. Par ķēniņu padara kronis, ne tikai griba valdīt, tāpat ne jūsu mīla, bet laulība jūs padara par pāri Dieva un cilvēku priekšā. Jūs savus laulības gredzenus sagādājāt paši, bet tikko tos vēlreiz saņēmāt no mācītāja. Tāpat arī mīla nāk no jums pašiem, bet laulība - no augšienes, no Dieva. Cik augstāks ir Dievs par cilvēku, tik augstāks ir laulības svētums, tiesības un apsolījums par mīlas svētumu, tiesībām un apsolījumu. Ne mīla nes jūsu laulību, bet no šī brīža laulība nes jūsu mīlu.
Dievs padara jūsu laulību par nešķiramu. “Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt!” Dievs savieno jūs laulībā. Ne jūs paši, bet Dievs. Nejauciet savu mīlestību vienam pret otru ar Dievu. Dievs padara jūsu laulību par nešķiramu. Viņš to sargā no visām briesmām, kā iekšējām, tā ārējām. Dievs grib būt viņas nešķiramības garants. Tā ir laimīga apziņa tam, kas apzinās, ka nekāda vara uz zemes, nekādas kārdināšanas, nekāds cilvēcisks vājums nespēj izšķirt to, ko Dievs ir savienojis. Tas, kurš to ir sapratis, var droši teikt: “Ko Dievs ir savienojis, to cilvēks nevar izšķirt!” Brīvi no visa bailīguma, kas ir mīlestībā, jūs drīkstat ar pārliecību un paļaušanos teikt: “Mēs viens otru vairs nevaram pazaudēt, jo mēs piederam viens otram Dieva spēkā, līdz nāve mūs šķirs.”
Dievs rada kārtību, kurā jūs varat laulībā dzīvot kopā. “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas Tā Kunga draudzē. Vīri, mīliet savas sievas…” Līdz ar jūsu laulību, jūs esat uzcēluši māju. Mājā ir nepieciešama kārtība. Un šī kārtība ir tik svarīga, ka Dievs pats to nosaka, jo, pretējā gadījumā, viss saietu grīstē. Iekārtojot māju, jūs esat brīvi visā, tikai pastāv viens nosacījums – sieva ir pakļauta vīram un vīram sieva ir jāmīl. Līdz ar to Dievs dod vīram un sievai viņu godu. Sievas gods ir kalpot vīram, “Būt par palīgu”, kā rakstīts radīšanas stāstā. Bet vīra gods ir sievu no visas sirds mīlēt. Viņš “atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai” Viņš viņu “mīlēs kā savu miesu.” Sieva, kura grib valdīt pār vīru, dara negodu pati sev un savam vīram, tāpat kā vīrs dara negodu sev un savai sievai, ja to nemīl. Viņi abi noniecina uz laulības kārtu likto Dieva godu. Ir slikti tie laiki un tās attiecības, kad sieviete cenšas apmierināt savu godkāri, esot kā vīrietis, un vīrietis sievietē saredz tikai savas valdītkāres un brīvības rotaļlietu. Ja sievas kalpošana tiek uzskatīta par viņas goda pazemināšanu un vīra cieša mīlestība uz savu sievu tiek uzskatīta par vājumu vai pat par dumjību, tas ir sākums cilvēku dzīves kārtības sairumam.
Vīra nams ir tā vieta, kurā Dievs ir licis sievu. Tas, ko nozīmē nams, daudziem šodien ir aizmirsies, bet daudziem citiem tieši mūsu laikā ir kļuvis daudz skaidrāks. Pasaulē tā ir vieta mums pašiem, cietoksnis laika vētrās, patvērums, jā, pat svētnīca. Tas nebalstās ārējās un sabiedriskās dzīves mainīgajos, nedrošajos pamatos, bet tam ir vieta Dieva mierā. Tas nozīmē, ka Dievs tam ir devis jēgu un vērtību, būtību un tiesības, mērķi un cieņu. Tas ir Dieva iestādījums zemes virsū. Vieta, kurā, neskatoties uz to, kas notiek pasaulē, valda miers, klusums, prieks, mīlestība, tīrība, disciplīna, godbijība un paklausība, bez visa tā tur mīt vēl arī laime. Tas ir sievas aicinājums un laime būvēt šo pasauli vīram un tajā darboties. Labi, ja viņa izprot, cik liels un bagāts ir šis viņas uzdevums. Ne jaunais, bet paliekošais, ne mainīgais, bet pastāvīgais, ne skaļais, bet klusais, ne vārdi, bet darbi, ne pavēlēšana, bet iegūšana, ne iekārošana, bet gūšana – un tas viss iedzīvināts un nests aiz mīlestības pret vīru - tā ir sievas valstība. Salamana pamācībās rakstīts: “Viņas vīra sirds var uz viņu paļauties, un tam netrūks nekāda labuma. Viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu. Viņa prot rīkoties ar vilnu un liniem un veic labprāt rokdarbus. Viņa ir kā tirgotāju kuģis, kas savu pārtiku atved no tālienes. Viņa ceļas pirms dienas gaismas, gādā barību savai saimei un ierāda kalponēm viņu dienas darbu. Viņa izstiepj savas rokas dāvinādama nabagiem pretī un sniedz palīdzīgu roku trūkumcietējiem. Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī. Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu: "Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!" (Sal.pam.31:11-29) Laime, ko vīrs atrod taisnā vai kā Bībelē rakstīts “tiklā”, “gudrā” sievā, Bībelē ir aprakstīta kā augstākā uz zemes sasniedzamā laime. Tas ir daudz vērtīgāk par visvērtīgākajām pērlēm. Tikla sieva ir vīra kronis. Bet tāpat Bībele runā par nešķīstību, kura pār vīru un visu namu nāk no “ģeķīgām” sievām. Vīrs tiek saukts par sievas galvu, turklāt ar piebildi “... tāpat kā Kristus ir draudzes galva”, te mēs ieraugām mūsu cilvēciskās attiecības – atspīdumu no dievišķā, kuru mēs atzīstam un kurš mums jāgodā. Gods, kas pienākas vīram, nepastāv viņa personiskajās spējās un īpašībās, bet amatā, ko viņš saņem ar laulību. Sievietei jāredz viņu tērpušos šajā cieņā. Bet viņam pašam šī cieņa ir augstākais uzdevums. Kā galva viņš nes atbildību par sievu, par laulību un par namu. Viņam pienākas rūpēties un aizsargāt “savējos”. Viņš pārstāv savu namu pret pasauli, viņš ir “savējo” balsts un mierinājums, viņš ir nama saimnieks, kurš pamāca, soda, palīdz, mierina un atbild par savu namu Dieva priekšā. Dieva iedibinātās kārtības dēļ ir labi un piederas, ka sieva ciena vīru viņa amatā un ka vīrs savu amatu tiešām pārvalda. “Gudrs” ir tas vīrs un “gudra” tā sieva, kas Dieva kārtību izzina un uztur. “Ģeķīgi” ir tie, kas vēlas un domā, ka var izveidot citu kārtību pēc savas gribas un saprašanas.
Dievs ir licis laulībai svētību un nastu. Svētība ir pēcnācēju apsolījums. Dievs ļauj cilvēkam līdzdarboties viņa radīšanas darbā, bet tomēr tikai Dievs pats ir tas, kurš svētī laulību ar pēcnācējiem. Bērni ir Dieva dāvana un par tādiem mums tos būs uzskatīt. No Dieva vecāki bērnus saņem un pie Dieva tiem viņi atkal jāvada. Tādēļ vecākiem pieder dievišķa autoritāte. Luters runā par “zelta ķēdīti” kuru Dievs apliek vecākiem. Ceturtā baušļa ievērošana ir saistīta ar apsolījumu par garu mūžu zemes virsū. Cilvēks dzīvo zemes virsū un tik ilgi, kamēr viņš te dzīvos, Dievs ir licis par atgādinājumu, ka šī zeme, pirmkārt, ir zem grēka lāsta, otrkārt, nav mūsu pēdējā mājvieta. Pār vīra un sievas sūtību “krīt” Dieva dusmu tumšā ēna. Tā ir laulības nasta, kura jāpanes. Sievai jādzemdē bērni sāpēs un vīram jārūpējas par savējiem, pļaujot ērkšķus un dadžus un strādājot vaiga sviedros. Šai nastai ir jāved pie tā, lai vīrs un sieva vienmēr piesauktu Dievu un atcerētos savu mūžīgo uzdevumu Viņa Valstībā. Kopība uz zemes ir tikai sākums mūžīgajai kopībai, nams uz zemes ir tikai paraugs namam debesīs, ģimene ir tikai Dieva tēvišķības atspulgs pār visiem cilvēkiem, kuri ir Viņa bērni.
Dievs dāvā jums Kristu, kā jūsu laulības pamatu. “Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.” (Rom.15:7). Īsāk sakot: dzīvojiet viens ar otru grēku piedošanā, bez tās nekāda kopība cilvēku starpā nevar pastāvēt, kur nu vēl laulība. Neesiet nepiekāpīgi viens pret otru, netiesājiet cits citu, nepaceliet sevi pār otru, nenogrūdiet vainu uz otru, bet uzņemieties to uz sevi un piedodiet viens otram katru dienu un no sirds.
No pirmās līdz pēdējai laulības dienai lai jūsu moto ir “Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.”
Nu jūs esat dzirdējuši Dieva vārdu par jūsu laulību. Pateicieties Viņam, pateicieties ka Viņš jūs ir vadījis līdz šai vietai. Lūdziet Dievu, lai Viņš jūsu laulību dibina, stiprina, svētī un pasargā. Tad jūs savā laulībā būsiet “Viņa godības slava.” Āmen. |
|
|
