Īstenībā, es tā pa īstam gulēju tikai vilcienā, jo no rīta braucu uz Nikko. Bija ok, vienīgais ka bēgu un bēgu un bēgu. Ir cilvēki, ar kuriem ir jauki Roppongi, bet tādā vietā labāk būt atsevišķi. Ļoti auksts, ļoti garšīgs gaiss un ūdens. Tik skaisti, ka tā, laikam, bija tā reize kad es tā pa īstam apmulsu. Jā, jā, tieši tā. Kad redzi to, kas ir eksistējis sapņos un atrodies iekšā, ir tāda diezgan inčīga sajūta. Fotoaparātu aizmirsu, tāpēc bilžu nebūs. Bet tā īsumā - ledains gaiss, sniegoti kalni, mutuļojošas upes, ciprešu meži, tempļi, tempļi, tempļi, sarkani tilti, sniegotas kāpnītes, abās pusēs šalc ūdenskritumi un ceļu apspīd sarkani lukturīši ar ugunīm iekšā, kas šūpojas haotiski, tikai viņiem zināmu spēku vadīti. Nē, tur ir jātiek vēlreiz. Bet vienam pašam vai ar kādu mierīgu personu.