Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šovakar nācu mājās ar hidžabiski apvītu Irānas šalli ap galvu un līdz potītēm garos brunčos, kuriem bija pavisam nehidžabisks šķēlums gandrīz līdz gurnam, un vienubrīd man ļoti sagribējās sajust zemi, visa mana kinestētiķes būtība brēca pēc asfalta, kas pārpilns dienas siltuma un vasaras putekļu, un es novilku kurpes, un zeme mīlīgi murrāja zem manam pēdām, un tad es kādu brīdi domāju, vai neapmest zālājā ritentiņu, taču ieslēdzās kāda Panoptikuma ģenerēta bremze (pārredzamā apkārtnē gan nebija neviena cilvēka, kuru šāda rīcība varētu satriekt vai šausmināt, taču visi tie viegli satraucamie ļautiņi dzīvo manā galvā, un no turienes viņus padzīt ir grūti), tāpēc aizgāju līdz mājām, atslēdzu durvis uz pagalmu, un tur beidzot zālājā to ritentiņu apmetu.
Pirms 10, nē, pat vēl pirms 5 gadiem es biju daudz brīvāka, man tā šķiet. Bet varbūt tikai šķiet.
  • Gan jau tikai šķiet! Vismaz es brīvāka esmu tagad, bet pirms gadiem biju bikluma un kautrības iemiesojums. Arī viegli satraucamo ļautiņu galvā bija gana. Tagad ir krietni mazāk un ar tiem tad reizēm sanāk pārrunas par var vai nevar, vajag vai nē. Un pēdējais vārds ar ne vienmēr paliek viņiem.;))
  • ritentiņs, tas taču ir šausmīgi sarežģīti un spēju to veikt ir jālepojas! visu cieņu, lai kā gribētos man nekad nav izdevies kvalitatīvs ritentiņš...
Powered by Sviesta Ciba