Posted on 2010.03.17 at 16:12
tikko Ievai ieteicu atturēties no pasākumiem, kas veicina domāšanu. esmu labs draugs.
šitā rakstīju vakar, kad uz Rīgu braucu:
Cik aizraujoši ir dzīvot aizraujošu dzīvi, bet diemžēl tu nevari atgūt nevienu aizvadīto dienu, un tukšuma periodos tava dzīve tieši tādēļ arī šķiet tik tukša. Kad tev nav, ko dzert, tev nav, ko dzert. Kad tev nav naudas, tev nav naudas. Kad tev nav mīļotā, tev nav mīļotā. Kāda nozīme tam, kas bijis? Tikai atraugas. Ablomīties var jebkurā brīdī.
Un vēl es iedomājos, ka konceptuālā māksla ar laiku sevi izsmeļ. Varbūt man tā tikai šķiet, jo esmu suģestijas apsēsta, un suģestēties jau nevar mūžīgi. Un, ja dzīvei nav koncepcijas, nezinu, varbūt tomēr ir, tad kāpēc lai mākslai tāda būtu? It sevišķi tai, kas sevi dēvē par living art. Koncepcija, ka nekam nav koncepcijas, mani gan kādu laiku uzjautrināja, piemēram, dadaisti ar savu 'mēs pāraurosim karu trokšņus, ar saviem jampadračiem un muļķībām mēs aizēnosim vispārējo absurdu', bet laiks iet un tu nevari tur iestrēgt. Tādas lietas kā dadaisms un vispār jau futūrisms ir jāatstāj pagātnē, jo, piemēram, futūrisma koncepcija pati par sevi ir tāda - ārdīt, šauties uz priekšu, visu novecojušo gāzt mēslainē; dadaisms, savukārt, cik nu atceros, arī piebalsoja savus 'pret' muzeju morgu režīmiem, mākslas iesaldēšanai un sastindzināšanai. Bet tik un tā mēs vēl joprojām atrodam literatūrā zinātniski nosūkātas [nosukātas] brošūriņas par Dadu un Marinettī, kam seko ready-made parāviens, Andruxa Vorhols un studentu iestudējums 'Futūrisma Vakars 2009'. Tev jābūt mūžīgi neapmierinātam, lai varētu radoši darboties. Pasarg Dievs no miera periodiem.
'Tas no kā tu baidies ir tieši tas, kam tu esi radīts. Kad tu dari lietas, kas tev patīk, tu nekad nemainies,' tā Marina Abramoviča. Dāma, kas savu ilgstošo sadarbību un draudzību ar mākslinieku Ulay nolēma pārtraukt brīdī, kad viņi abi sastapās Lielā Ķīnas Mūra vidū, pēc kāda pusotra gada tūkstoša gājiena otram pretī. Sastapās tilta vidū un viss - te mūsu attiecības beidzas, ok?
Nākošā lieta, ko tagad aptveru - kritiķi manā skatījumā ir mantrauši. Tie nolaiza lūpas, iešūpo pirkstiņus un iegrābjas kādā lietā, lai varētu to iztaustīt, izbakstīt, uzšķērst, uzplēst, izēst, izlaizīt, izdegustēt, izošņāt, tad nomest pie kājām atlikušo ādas stērbelīti. Forši arī noskatīties, ja tas tiek veikts ar glanci, baudu un izsmalcinātību jeb, tā teikt, glazēti, sulīgi un rrrafinēti.
Ir darītāji, ir runātāji, ir prezentētāji, ir spriedēji. Un tās ir lomas. Lomām ir koncepcijas. Tēlo dzīvi, būs tev jēga. Zaķīt ;)
Tomēr ir kaut kādas dziļākas'n'nozīmīgakas lietas par jēgām un koncepcijām, spriedelēšanu un noformulēšanu, es ticu. Ir kaut kas tāds, kas duras cauri visam anyway./sākumotnējā versija - anywar/
šitā rakstīju vakar, kad uz Rīgu braucu:
Cik aizraujoši ir dzīvot aizraujošu dzīvi, bet diemžēl tu nevari atgūt nevienu aizvadīto dienu, un tukšuma periodos tava dzīve tieši tādēļ arī šķiet tik tukša. Kad tev nav, ko dzert, tev nav, ko dzert. Kad tev nav naudas, tev nav naudas. Kad tev nav mīļotā, tev nav mīļotā. Kāda nozīme tam, kas bijis? Tikai atraugas. Ablomīties var jebkurā brīdī.
Un vēl es iedomājos, ka konceptuālā māksla ar laiku sevi izsmeļ. Varbūt man tā tikai šķiet, jo esmu suģestijas apsēsta, un suģestēties jau nevar mūžīgi. Un, ja dzīvei nav koncepcijas, nezinu, varbūt tomēr ir, tad kāpēc lai mākslai tāda būtu? It sevišķi tai, kas sevi dēvē par living art. Koncepcija, ka nekam nav koncepcijas, mani gan kādu laiku uzjautrināja, piemēram, dadaisti ar savu 'mēs pāraurosim karu trokšņus, ar saviem jampadračiem un muļķībām mēs aizēnosim vispārējo absurdu', bet laiks iet un tu nevari tur iestrēgt. Tādas lietas kā dadaisms un vispār jau futūrisms ir jāatstāj pagātnē, jo, piemēram, futūrisma koncepcija pati par sevi ir tāda - ārdīt, šauties uz priekšu, visu novecojušo gāzt mēslainē; dadaisms, savukārt, cik nu atceros, arī piebalsoja savus 'pret' muzeju morgu režīmiem, mākslas iesaldēšanai un sastindzināšanai. Bet tik un tā mēs vēl joprojām atrodam literatūrā zinātniski nosūkātas [nosukātas] brošūriņas par Dadu un Marinettī, kam seko ready-made parāviens, Andruxa Vorhols un studentu iestudējums 'Futūrisma Vakars 2009'. Tev jābūt mūžīgi neapmierinātam, lai varētu radoši darboties. Pasarg Dievs no miera periodiem.
'Tas no kā tu baidies ir tieši tas, kam tu esi radīts. Kad tu dari lietas, kas tev patīk, tu nekad nemainies,' tā Marina Abramoviča. Dāma, kas savu ilgstošo sadarbību un draudzību ar mākslinieku Ulay nolēma pārtraukt brīdī, kad viņi abi sastapās Lielā Ķīnas Mūra vidū, pēc kāda pusotra gada tūkstoša gājiena otram pretī. Sastapās tilta vidū un viss - te mūsu attiecības beidzas, ok?
Nākošā lieta, ko tagad aptveru - kritiķi manā skatījumā ir mantrauši. Tie nolaiza lūpas, iešūpo pirkstiņus un iegrābjas kādā lietā, lai varētu to iztaustīt, izbakstīt, uzšķērst, uzplēst, izēst, izlaizīt, izdegustēt, izošņāt, tad nomest pie kājām atlikušo ādas stērbelīti. Forši arī noskatīties, ja tas tiek veikts ar glanci, baudu un izsmalcinātību jeb, tā teikt, glazēti, sulīgi un rrrafinēti.
Ir darītāji, ir runātāji, ir prezentētāji, ir spriedēji. Un tās ir lomas. Lomām ir koncepcijas. Tēlo dzīvi, būs tev jēga. Zaķīt ;)
Tomēr ir kaut kādas dziļākas'n'nozīmīgakas lietas par jēgām un koncepcijām, spriedelēšanu un noformulēšanu, es ticu. Ir kaut kas tāds, kas duras cauri visam anyway./sākumotnējā versija - anywar/
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}