Jā, es esmu pārāk liberāls kā tas man nāktu par labu. Un diemžēl nevaru atbrīvoties no aizspriedumiem pret konservatīviem nacionālistiem (God knows, I've tried, kā dziedāja... kaut kāds džeks, kuru es neatceros). Tāpēc, kad šodien "Dadzī" galvenais redaktors akceptēja kādu, imho, smagi viduvēju karikatūru par Putinu (tipa, džeki skatās televizoru, kur Putins saka: "A u nas v Rige..." un viens komentē: "Tās ēzeļa ausis labāk derētu viņam pašam!". Like - wtf?), pamatojot īsi: "Tas mudaks ir pelnījis, lai par viņu smietos," ar pūlēm apvaldīju vēlēšanos kaut ko darīt - aiziet projām vai sākt smieties, vai vienalga ko, lai nevajadzētu ticēt, ka tas ir galvenais arguments. Un marta pirmā numura vāka zīmējums arī būs izteikti nacionālistisks - tiesa, ar labāku karikatūru, kas tomēr tikai iekšā tikai pateicoties tam, ka apsmiešanas objekts bija Nikolajs Kabanovs (par epizodi, kad viņš atnesa autiņus uz Saeimu, sakot, ka kolēģi ir "bērna prātā"). Ah, well, bet man par to nav jāuztraucas. Nacionālistiski raksti manā izpildījumā "Dadzī" neparādīsies.
Tiesa, iespējams, ka tāda attieksme šodien ir tā pašas konduktoru raksta dēļ: rīt jābrauc uz Vecmīlgrāvi runāt ar divām pavecām konduktorēm, kas jau pa telefonu mēģināja stāstīt savu dzīvesstāstu. Būs jautri. Jācer, ka izdosies dabūt cauri plānoto feļetona sākumu, kas bija pirmais manis rakstītais ilgākā laika posmā, par ko labu brīdi nevarēju beigt smieties. Tiesa, to var uztvert kā uzbraucienu konduktoriem. "Jūs esat viens no tiem, kas dienišķos desmit vai divdesmit santīmus par biļeti allaž maksā „melnajā” naudā vai divdesmit latu naudaszīmēs? Tad ziniet, ka konduktori jūs ienīst. Dziļi, patiesi un no visas sirds." Pats nezinu, kādēļ man tas liekas histēriski smieklīgi. Beigās droši vien sanāks, ka bez jebkādām emocijām pusstundā kaut ko uzbliezīšu un to atzīs par daudzkārt labāku par visu iepriekšējo. Kā parasti.
Geimmāstera pēdējā laikā blogā un čatā aizsāktās runas par Džoniju Kešu lika man vēlreiz noklausīties viņa dzīves pēdējo gadu ierakstus - t.s. American Recordings. Pirmais no četru albumu sērijas, kur Džonijs dzied paša askētiski spēlētas akustiskas ģitāras pavadījumā vēl aizvien liek sariesties asarām. Daļēji pašu dziesmu dēļ, daļēji tāpēc, ka man prātā parādās Keša veidols no Hurt videoklipa un tas saistās ar tekstu. Līdzīgas emocijas mūzika, šķiet, ir radījis vien Lenons ar abiem Plastic Ono Band laika studijas ierakstiem - Plastic Ono Band un Imagine. Dzirdēt viņu pamazām uzvelkamies dziesmā Mother līdz beigās Lenons burtiski izkauc "Mama, don't go/Daddy, come home!" ir smagi. Tiesa, tas daļēji ir saistāms ar to, ka Džonu uzskatu par vienīgo rokmūzikas ģēniju (ar varbūtēju izņēmumu Hendriksa personā - bet viņš nomira pārāk agri, tāpēc grūti novērtēt Džimija patieso talantu) un zinu viņa dzīvesstātu krietni sīkāk kā vidējais fans. Vai viņa "My Mommy's Dead". Vai "Love". Vai "I Don't Want to be a Soldier, Mama, I don't Wanna Die". Vai "Isolation". Vai da jebko. Bet, no otras puses, es allaž pārāk uzvelkos lasot vai klausoties tekstu. Savulaik - vēl pamatskolā - kad mums uzdeva iemācīties kaut kādu dzejoli, kura vienīgā vērtība bija tā, ka autore bija latviete (here we go again), bet teksta ziņā tas bija patiešām aizkustinošs, kad vajadzēja to noskaitīt klases priekšā, es mēģināju 3-4 reizes, bet katru reizi sāku raudāt, dzīvi iztēlojoties izrunāto, un ne reizi netiku tālāk par pirmo pantu. Tāpēc šaubos vai jebkad varētu rakstīt asiņainu lezbiešu vampīru slaktiņgabalu or smth.
Current Music: Johnny Cash - Delia's Gone