| |
[14. Feb 2010|18:28] |
varbūt man vienkārši pietrūkst māmiņas. ziniet, viņai jau no bērnības bija brīnišķīga audzināšanas metode. kad reizēm pēc ilga laika pārnācu smaga un pilna viņa vienkārši apskāva mani, apsēdināja klēpī un teica - izraudies, izraudies, izraudies. viņa neteica nevienu citu vārdu. es vienmēr sākumā smējos un stāstīju, ka man nekad negribas raudāt. un pēc tam stundām raudāju. nezinu, kā viņa nenogura un nenoslīka. beigās vienmēr aizveda mani pie ūdens, nomazgāja un apsedza ar kaut ko siltu. tālāk es vairs neatceros.
kad reiz jānis vaicāja, kādēļ es nekad negribēšu bērnus, es teicu - jo es nekad nebūšu tik laba māte, kāda bija man. Bet es vienmēr zināšu, cik laba var būt. laikam tā bija pirmā reize, kad kāds mani nosauca par raganu. |
| |
