04 Janvāris 2015 @ 14:44
Puķes Aldžernonam 2  
''Augšup, līgani kā lapa siltā gaisa straumē. Arvien ātrāk, mana ķermeņa atomi traucas projām, katrs uz savu pusi. Ķļūstu vieglāks, ne tik blīvs, un lielāks..vēl lielāks... es izprāgstu pretī saulei. Es esmu visums, kas paplašinādamies peld augšup klusā jūrā. Sākumā biju mazs, man pietika vietas manā ķermenī, kabinetā, ēkā, pilsētā, valstī, bet tagad es zinu - ja paskatīšos lejup, mana ēna būs aizsegusi zemeslodi.
Viegls un nejūtīgs. Slīdu un izplešos pa laiku un telpu. Un tad, kad jūtu, ka tūlīt pāršķelšu eksistences čaulu, kā lidojoša zivs izlēkšu no savas esamības jūras, mani pavelk atpakaļ.
Es sadusmojos. Grib uizrauties brīvībā. Mirklī, kad tūlīt saplūdīšu ar Visumu, gar manas apziņas malām atskan čuksti. Un tas vieglais, vieglītiņais tvēriens patur mani ierobezotajā un mirstīgajā pasaulē, tur, lejā.''