| |
[Dec. 7th, 2017|04:01 pm] |
|
Vakar bija tizla diena, sēdējām un raudājām. Nu, es raudāju, un visi bijām bēdīgi. Cīnamies, cīnamies, krītam un ceļamies, bet reizēm aptrūkst spēki to visu vēl panest ar gaišu vaigu. Bet tad piezvanīja tēvs un paklausījās visā. Parunājām par to, uz kurieni pasaule iet, kā mums iet tajā dzīvojot, un kā visi skrien kā žurkas; tikai dzīvo ilgāk. Kalnvītolos ozoli augot kā traki, un draņķa šķības mājas būvnieki vairs mājas nebūvējot, laikam sapratuši, ka nemāk, un vēl arī viņiem cehs nodedzis. |
|
|
