| |
[14. Feb 2010|18:11] |
roku galvu sniegā. netieku galā. un man nav neviena tik tuvi sveša cilvēka, kuram paskaidrot. kāds šodien rakstīja, ka lūgsies par mani. par mani vienmēr kāds lūdzas. dzirdu. bet ko tas līdz. reiz man bija dievs. pašai savs. personīgais. mēs daudz runājām. reiz viņš iekliedzās, ka viņam ir ļoti bail. es smējos. viņš teica, ka viņam tagad ir jāiet prom. un ka viņš lūgsies par mani. bet viņš netiek galā. kopš tās dienas tā īsti vairs neesmu runājusi. reizēm lūdzos par savu dievu. es nezinu, vai viņš tiek galā.
kopš tā laika visu laiku mēģinu palikt viena, lai sadzirdētu, vai viņš kaut kur tur tepat neelpo.
vakar visi pokera žetoni palika man, atdevu omītes vīnu. šorīt pamodos tīru galvu, pie gultas bija krūzīte tējas. tā vēl nekad nav bijis. es, protams, nepamanīju krūzīti. līdz pirmajam pārmetumam.
un vēl es sev meloju, ja rakstīšu pietiekami skaļi, varbūt mans dievs izlasīs un sapratīs un varbūt viņš man pastāstīs, no kā viņam ir tik ļoti bail.
joprojām neesmu nomazgājusi nevienu vakardienas glāzi.
lasu to meiteni. roku galvu sniegā. dievs rokas stiepiena attālumā. |
| |
