''Skatos uz viņas krūtīm. Ievelkot elpu, šie noapaļotie pakalniņi ceļas un krīt kā viļņi. It kā lietus lāses kristu pār jūras plašumiem. Es esmu vientuļš kuģinieks, kas stāv uz klāja, viņa ir jūra. Visa debess ir pelnu pelēka, un tālumā tā saplūst ar pelēko jūru. Tādā brīdī ir grūti nošķirt, kur beidzas jūra, kur sākas debess. Tikpat grūti, kā nošķirt, vai tas viss notiek īstenībā vai dvēselē. ''