Nedēļa tāda out of space mazliet. cilvēki pazuduši un pats pazaudējies. Kāds klusē, kāds par daudz runā, trokšņo.
Bet visam pa vidu paspējām būt Vācieša roķīgajās dzimšanas dienas svinībās. ''Vien sveci nopūtām, divas iededzām..''
Ķesteris pats par sevi ne tīk, bet šoreiz nekāpa uz nerva. Droši vien Lūsēna mūzika izglāba un Vācieša teksti.
Dailes mūzikas nams - check. Vieta, kuru apmeklēt biežāk.

Šovakar Džeks nav ar mani, bet Džims. Mazliet. Jo vēl jābūt skurbulī, lai mēģinātu savu ausi patīrīt.

Mazu bliezienu pa pauri arī šodien saņēmu. Aukstas tirpas izskrēja cauri, viss sagāja tunelī. Bet ok. Ātri izķepurojos ārā. Pacēlu acis no telefona un tur Viņa sēdēja, viss pēkšņi atkal bija kārtībā. Silti.


Viens gan - Naids, ļaunums ilgi pie manis neturas. Es neesmu tas cilvēks. Es dzīvoju tālāk. Par spīti vien. Pat, ja piemīt tendence kavēties pagātnē, it īpaši nelaimīgā retro merkura laikā, kas tā vien spiež to darīt. Jebkuram.
Piedošana nav vājuma pazīmē. Tieši otrādi.
And so be it.

''I lost my mind long ago
Down that yellow brick road''