09:32 pm - Ļoti auksta grāmata
Es domāju par viņa acīm, par gaišo plaukstu uz tumšā galda. Es gribēju būt klints gabaliņš šajā plaukstā, akmens, ko viņš varētu pētīt un turēt. Akmens, ko viņš varētu nest līdzi kabatā un noglāstīt ar pirkstiem, sēžot sapulcē vai ejot pa plakankalni, viršos, iekšā ienavā, ko viņš uzzīmējis.
...
Sniga klusi un biezi, vēja gandrīz nebija. Augstu pie mājas stūra karājās āra lampa. Un pa logu es redzēju Maju un Lillenu, kuras zem lampas griezās pa apli sniegā, viņas bija izstiepušas rokas, atgāzušas galvas un skatījās augšup. Šī aina šķita tik mierīga.
Tas bija kā lidot, Lillena teica vēlāk, kad viņa gulēja gultiņā un es sēdēju viņai blakus. Ne jau sniegs krita lejup, es kritu augšup. Bija kaut kas starp sniegu, viņa teica, kaut kas tur augšā, tumsā, mani vilka.
Hanne Eštvīka, Mācītāja