Kāpēc???
Posted on 2017.02.12 at 14:51
Kāpēc man gribas rakstīt, teikt, stāstīt, kliegt?
Kāpēc man ir sajūta, ka ir notikusi kļūda, ja kļūdas nav un es to zinu?
Laikam saskāros ar visīstāko patiesību, kuru neviens nekad nespēj pieņemt vagīnas līmenī. Prātā var, zemāk nevar. Kur nu vēl pa vidu sirdī. Daikts to nav spējīgs saprast, viņam vajag, lai ir labi visu laiku tā kā bija sākumā, sirds grib, lai viņu kairina tikpat apsēstā manierē, kā no sākuma.
Zudusi visa mana poēzija, man beidzot pašam saskaroties ar šo likumu, kaut prātā jau sen tam ticēju. Tas viss ir tikai pirmreizīgums un tikai un vienīgi šeit un tagad mūžīgi mūžos. Tajā brīdī ir jābūt "mēs mūžam būsim kopā", tajā brīdī no sirds ir "mūžīgi". Citādāk nevar, bet tas nav prāta mūžīgi, tas ir sirds mūžīgi.
Nokniebos ar Mālu pils saimnieci Žurku. Tāpat vien. Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā tizli. Tas bij pilnīgs nekas, bet tāds nekas, kas pielīp un pieķep, kā žļerkstīgi māli. Viņa vienmēr man ir lipusi klāt, tāpēc iecēlu viņu valdīt Mālu pilī. Padevos kaut kāda vājuma pēc, meklēju kaut tik daudz siltuma, cik var dot žurkas plikā aste. Tik daudz arī dabūju.
Vai viņš to uzzinās? Gan jau Žurka izkladzinās visam pagastam. Ko viņš domās? Tās ir visparastākās domas pasaulē, kādas piemeklētu katru, bet mani tās pazemo.
Es esmu šajā pēcšķiršanās posmā tik stereotipiska, ka man riebj.
Kāpēc man ir sajūta, ka ir notikusi kļūda, ja kļūdas nav un es to zinu?
Laikam saskāros ar visīstāko patiesību, kuru neviens nekad nespēj pieņemt vagīnas līmenī. Prātā var, zemāk nevar. Kur nu vēl pa vidu sirdī. Daikts to nav spējīgs saprast, viņam vajag, lai ir labi visu laiku tā kā bija sākumā, sirds grib, lai viņu kairina tikpat apsēstā manierē, kā no sākuma.
Zudusi visa mana poēzija, man beidzot pašam saskaroties ar šo likumu, kaut prātā jau sen tam ticēju. Tas viss ir tikai pirmreizīgums un tikai un vienīgi šeit un tagad mūžīgi mūžos. Tajā brīdī ir jābūt "mēs mūžam būsim kopā", tajā brīdī no sirds ir "mūžīgi". Citādāk nevar, bet tas nav prāta mūžīgi, tas ir sirds mūžīgi.
Nokniebos ar Mālu pils saimnieci Žurku. Tāpat vien. Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā tizli. Tas bij pilnīgs nekas, bet tāds nekas, kas pielīp un pieķep, kā žļerkstīgi māli. Viņa vienmēr man ir lipusi klāt, tāpēc iecēlu viņu valdīt Mālu pilī. Padevos kaut kāda vājuma pēc, meklēju kaut tik daudz siltuma, cik var dot žurkas plikā aste. Tik daudz arī dabūju.
Vai viņš to uzzinās? Gan jau Žurka izkladzinās visam pagastam. Ko viņš domās? Tās ir visparastākās domas pasaulē, kādas piemeklētu katru, bet mani tās pazemo.
Es esmu šajā pēcšķiršanās posmā tik stereotipiska, ka man riebj.