Tu neesi ļauns, tu tāds nemaz nevari būt. Neatkarīgi no tā, tu esi gots, metālists vai kāds nolāpīts, siekalains muļķis, kuram sāp dzīve tik ļoti, ka ir nolēmis atriebties. Tev nemaz nav dota sasodīta iespēja būt ļaunam. Ja tev ir vienalga par apkārtējiem, tas nekas: viņiem ir vienalga arī par tevi. Bet ja tu ar nodomu liedz palīdzīgu roku kādam, kuram to vajag un kuru vari arī izglābt, tu neesi ļauns. Tu esi gluži vienkārši nožēlojams idiots. Un ja tu gūsti baudu no mirušu, izkropļotu cilvēku bildēm, tu neesi ļauns. Tu esi tas pats idiots, kas iepriekš. Es zinu, ka es ne tuvu neesmu izteicis šo domu pirmais, bet tas ir to vērts, lai atkārtotos: tevi ir jātur badā. Jāuzspļauj. Jāspārda, jāsit, jāgriež, jāspīdzina, jādedzina un jāsaldē. Kamēr tu neesi piedzīvojis pat ne pusi no tā, tev pat nav tiesību būt ļaunam. Esmu redzējis pietiekami muļķu, kuri sevi par ļauniem uzskata. Rasistisku komentāru pilni, žultaini un pašlepni par to, ka var skatīties uz mirušiem cilvēkiem nenovēršoties. Šķiet, ka viņi vakaros satver savu daiktu un masturbē pie domas, cik neaptverami Dievam nelāgi viņi ir. Un sevi ar Sātanu vienā tronī liek. Mīlot sāpes: tās nodarīt un saņemt. Cik nožēlojami izskatās viņu acis, kad mutes šos vārdus izvemj.

Nav kara laiks. Nav bada laiks. Nav mēra, nav etniskās tīrīšanas. Nav tiesību uzskatīt, ka ir redzēta pasaules tumšā puse. Jā, urlas tevi sit. Tikai pateicies savam Sātanam, ka tiec tikai sists.

Dažreiz gribas no sirds novēlēt pazemojumu, lai atvērtu acis. Debīlo bari, kuri liekas nelāgāki par Luciferu un kāpj uz savu tēvu pīšļiem.