Shelly -

08:32 pm

Un vēl viena lieta, ko es visu laiku aizmirstu, un tāpēc ik pa laikam kāpju uz grābekļa kāta, protams, ar visiem belzieniem pa pieri, kas no tādas mīdīšanās izriet - man šausmīgi šausmīgi... Tas izklausīsies tā ļoti klīrīgi, un man neparko negribas izklausītis klīrīgai, man visumā gribas izklausīties labi un patīkami, bet man šausmīgi, nu patiešām šausmīgi nepatīk visādi masoviki, nu, tādi masu tusiņi, teiksim, piecdesmit vai pat trīsdesmit cilvēki vienā telpā, tā nav cilvēku vaina, pat tad, ja viņi ir superjauki un mīļi, un es viņus visus pazīstu un katru atsevišķi ļoti mīlu, es ļoti nobaidos, man uznāk pilnīga panika, patiešām, gribas vai nu bēgt vai ātri piedzerties un iekrist ar seju rosola bļoda, visbiežāk es izveidoju kādu kombināciju no abām šīm galejībām un īsti laimīgs nav neviens.
Un tad man uznāk tāds apskaidrības mirklis, kā šis, kad es saprotu, kur slēpjas visu manu problēmu atrisināujms: vienkārši neiet uz tādām vietām, neiet, izvairīties no visādām kāzām, bērēm, revolūcijām un iesnām. Es uzrakstu par to cibā, un kādu laiku ievēroju, un nekas nelāgs ar mani nenotiek. Bet paiet kāds laiks, es to visu aizmirstu, un tad jau līdz zīmīgam būkšķm nav tālu jāgaida.
Viss, es tiešām beidzu gremzties, un eju ēst saldējumu.