Ir iestājies mans bohēmas laiks. Zināma interese par mākslu, izstādēm dzeju uzradusies. Vienmēr jau bijusi iekšā. Šomēnes, līdz ar pavasara tuvošanos viss ir aktivizējies. Daba mostas un sauc pie sevis.

...

Un lūk es guļu
caur baltām kupenām pie manis klusi nāk
kā sunītis kā sarkans lakats kas izliekas par buru

kā asins pilieni
kas pārāk ilgi dzīst
un lūk es guļu
un mani plāni zem mana smagā miega
kā trausla āda plīst
es dzelmē ienirstu nu aizmirstu elpot
un zivis pieskaras un iemāca man būt
es izniršu, bet man vēl vajag telpu
man vajag ieaugt
man vajag nepagūt
un lūk es guļu
caur baltām kupenām pie manis klusi nāk

kā skolas pārāk taisnie gaiteņi
un pārāk cietais sols
kā vienkārši un maigi vārdi: savādāks
tu nesteidzies
var aizbaidīt to prom
un lūk es beidzot guļu
pār mani sniegs
un piedošana
tu esi brīvs
no ledus Gerda salikusi burtus
un aiziet gulēt:
viņas mīļais dzīvs

/Inga Gaile/