Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Uh, sen nebija bijis tā, ka nedēļa paskrien garām nemanot, ir protams bijuši precedenti ar brīvdienām. Naktīm un tamlīdzīgām lietām, kurām ir zināma iespēja paslīdēt garām. Kā piemērs dzīve un mans miljons.

Teiksim pārsvarā man paslīd garām modinātājs (ar paslīd garām es domāju pārdzīvo kādu triecienu vai lidojumu), kurš man liekas ir tikai tāds neliels šķērslis mūsu (ar to es domāju sevi un savu alterego = berdu pitu) ikdienas dzīvē, un es uzskatu,ka attīstoties cilvēka evolūcijai, viņš šo parādību vienkārši iemācīsies ignorēt. Eh, skaistā bērnība, kad es modos ar modinātāju. Tagad es mostos 2h pēc viņa. Un ja nu kāds padomā, ko perversu, ko būtu darījis es. Modinātājs nav mīļ-vārdiņš draudzīgam onkulim vārda Buba.

Bet man liekas,ak rīts ir tik skaista lieta manā dzīvē, jo es iepriekšējā vakarā nereti domāju, pamodīšos no rīta, un izdarīšu to un to. Parasti tas viss beidzās ar to,ka es pamostos par vēlu un pa galvu, pa kaklu. Kas, starp citu man, vienmēr arī ir licies kā ļoti interesants izteiciens. Ko pie visiem velniem nozīmē skriet pa galvu. Vai tā ir kāda poza, ko es nezinu. Vai vienkārša darbība. Lai gan no otras puses, galva kakls, virziens no augšas uz leju, samērā ātri. It all makes sense now.

Bet atgriežoties pie sākotnējās tēmas, man rīti ir tāda mistiska vieta laikā un telpā, kur es lieku cerības, iespējas un visdažādākās darbības kuras es varu veikt. Bet pārsvarā visas šīs idejas nematerializējas. Līdz ar to es vēlos teikt rīts, un īpaši agrs rīts, ir melnā cauruma definīcija.