Nav iespējams noteikt minūšu skaitu, kas liecina par labu seksu. Tāpat kā nav pareizas formulas pēc kuras rēķināt, cik biežs sekss ir normāls. Bet man tik ļoti gribas atklāt formulu, kā nepazaudēt to sajūtu, kad no otra pieskārieniem reibst galva. Kad vēlme pēc seksa sākas ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka tiešām ļoti gribas ar otru mīlēties. Kā iemācīties to saglabāt gadiem, lai nerastos vēlme to meklēt ārpus attiecībām. Vai tas vispār ir iespējams? Psihologi un attiecību speciālisti runā par to, ka loģiska ir attiecību transformācija, kad ar laiku par primāram kvalitātēm kļūst citas. Bet vai tāpēc, ka sāc otru cienīt, ir jābeidz viņu iekārot? Vai mēs esam kā dzīvnieki, kuru seksuālā dzīve neparedz nekādas ''līdz nāve mūs šķirs'' morāles, bet tikai - atnācu, ieraudzīju, iekaroju! Mēs sevi mānam, ka esam citādi?
Es īsti nesaprotu, kādēļ mēs kādā savas laulības un ģimenes ikdienas brīdī sākam zaudēt iekāri. Bet zinu sajūtu, kāda ir, to atgūstot. Un arī sajūtu, ka vairs nevēlies to pazaudēt atkal.''

@Klubs

Enerģijas apmaiņa, ne tikai fizisku vajadzību apmierināšanas akts.