izvelc no kurpju plauktiņa zābaku, līdz ar to izvelc spodrināmo līdzekli, kas uz paklāja sadalās trīs daļās, ievelc pēdu kurpē, uzkāp uz kurpju šņores, pacel zoli, izdabū šņori, uzsien sev iemācīto mezglu. apliec ap kaklu šalli kā mūmijas tinamo marli. uzmet jaku, ātri izslēdz gaismu, atver logu, aizslēdz durvis ar robainu dzelzs puļķi, kas sargā visu tavu mantību. aizslēdz koridora durvis, atslēdz atkal vaļā, atslēdz dzīvokļa durvis, izrauj sildītāju no kontakta un aizslēdz visu vēlreiz. slīdi uz pieturu pa dubļiem, piņķerē vaļā austiņu labirintu, varbūt arī etalonu atstāji mājās uz galda, tomēr nē, ir kabatā, salvetes gan atstāji uz letes, šņauc puņķus desmitreiz lietotajās, kabatās atrastajās. bikšu dibenkabatās uz katra soļa čukst cigarešu paciņu plastmasas apvalki. nosēdies tramvajā savā mīļākajā vietā- otrajā vagonā uzreiz pēc vidējām durvīm pa labi, kur dažkārt atstarpe starp soliem ir mazāka, dažkārt normāla, bet durvju atvēršana vienmēr dod gaisu, aiz muguras arī neviens nesēž. skaties ārā, kā uz tramvaju skrien cilvēki, kā plikie zari pliķē gaisu vējā, kā vīrietis dirš virsū pārdevējai, jo viņa meitenes etalons nav pagarināts, bet aiz viņa rinda cilvēku, kas nokavēs tramvaju. nobrauc dažas pieturas, skaties uz mājām un kokiem, izvelc grāmatu, lasi līdz nacionālajam teātrim, izlec ārā, tur bomzis velk nozagtu metāla margu, vienu galu uzlicis uz pleca, otrs grābj zemi, visa iela skan, viņš velk zobenu pret bruģi.