2010.09.10
iepriekšējā naktī
bet laikam jau ka agrs rīts tad bija
vai varbūt pat tikko pirms pamošanās
kā jau parasti aizmirsies, ar ko tad viss sākās
bet nu klāstīšu to, kas palicis
un ko nevēlos slēpt
pludmale
vizuāli viss tāds drēgns un patumšs
un laikam arī esmu rudenīgi ģērbies
cilvēku nav ļoti daudz, nav arī maz
bet uzvedas klusi, gandrīz vai nemanāmi
varbūt tādēļ, ka nav mana daļa, kas tur notiek
varbūt tā ir pēc nāves?
ka neredzam to, kas nav mūsu daļa
lai nekairinātu maņas, ja tādas ir
kaut kāda neaprakstāma uztvere
kā sapņos
Tu jau zini, esi manījis
un tur nu es stāvu pretī jūrai
tā ir nedaudz nemierīga un tumša
bet nav biedējoša
pa labi no manis tik tikko nojaušams mols
tāds augsts, nu tā kā amerikāņu filmās
aiz muguras augsta kāpa
tā ir vieta, ko nepazīstu
un jūtos kā ieceļotājs
lido kaijas
un kaut ko klaigā
valodā, ko saprotu
bet neieklausos, gan jau kaut kas muļķīgs
un tad lido cita
liela un ar dekoratīvu auduma apkakli
nezinu, kā tādu lietu dēvē
un tā kaija tik cilvēcīga
neliek mani mierā
kaut ko cenšas iegalvot
bet es smejos
kaut arī saprotu - kaijai sāp
tā atgriežas, bet es katrreiz viņu aizgaiņāju
un smejos par to
ko gan kaija zin
bet tā panāk savu
viņa vairs nav tikai kaija
un ieklausos viņas sāpju stāstā
turpat pludmales smiltīs uzrodas skulptūra
četras saplūdušas būtnes veidotas tumšā metālā
vīrietis, sieviete un mazs bērniņš viņai rokās
ceturto neatceros
varbūt mazs šunelis pie kājām
un tā sieviete ir tā kaija
kur zudusi viņas ģimene?
kādēļ tā noticis ar šo jauno sievieti?
kādēļ vēršas pie manis?
vai es varu glābt?
nejaušs cilvēks
vienīgais, kas ieklausās
vienīgais, kas viens
vai tās ir lamatas
un kaut kas mainās
pazūd kaija
parādās jauna sieviete
bet tā nav viņa, kas skulptūrā
uzmācas cits sapnis
kaut kāda nekontrolējama manis paša griba
alkas
bet arī cenšos atgriezties pie kaijas
vainas apziņa neatstāj
bet jaunais sapnis ņem virsroku
un esmu divatā ar sievieti, ko atpazīstu
un nu jau ir cits sapnis
to es atstāju sevī
ātri sapņi pazuda
tad es modos
un atkal iemigu
iepriekšējā naktī
bet laikam jau ka agrs rīts tad bija
vai varbūt pat tikko pirms pamošanās
kā jau parasti aizmirsies, ar ko tad viss sākās
bet nu klāstīšu to, kas palicis
un ko nevēlos slēpt
pludmale
vizuāli viss tāds drēgns un patumšs
un laikam arī esmu rudenīgi ģērbies
cilvēku nav ļoti daudz, nav arī maz
bet uzvedas klusi, gandrīz vai nemanāmi
varbūt tādēļ, ka nav mana daļa, kas tur notiek
varbūt tā ir pēc nāves?
ka neredzam to, kas nav mūsu daļa
lai nekairinātu maņas, ja tādas ir
kaut kāda neaprakstāma uztvere
kā sapņos
Tu jau zini, esi manījis
un tur nu es stāvu pretī jūrai
tā ir nedaudz nemierīga un tumša
bet nav biedējoša
pa labi no manis tik tikko nojaušams mols
tāds augsts, nu tā kā amerikāņu filmās
aiz muguras augsta kāpa
tā ir vieta, ko nepazīstu
un jūtos kā ieceļotājs
lido kaijas
un kaut ko klaigā
valodā, ko saprotu
bet neieklausos, gan jau kaut kas muļķīgs
un tad lido cita
liela un ar dekoratīvu auduma apkakli
nezinu, kā tādu lietu dēvē
un tā kaija tik cilvēcīga
neliek mani mierā
kaut ko cenšas iegalvot
bet es smejos
kaut arī saprotu - kaijai sāp
tā atgriežas, bet es katrreiz viņu aizgaiņāju
un smejos par to
ko gan kaija zin
bet tā panāk savu
viņa vairs nav tikai kaija
un ieklausos viņas sāpju stāstā
turpat pludmales smiltīs uzrodas skulptūra
četras saplūdušas būtnes veidotas tumšā metālā
vīrietis, sieviete un mazs bērniņš viņai rokās
ceturto neatceros
varbūt mazs šunelis pie kājām
un tā sieviete ir tā kaija
kur zudusi viņas ģimene?
kādēļ tā noticis ar šo jauno sievieti?
kādēļ vēršas pie manis?
vai es varu glābt?
nejaušs cilvēks
vienīgais, kas ieklausās
vienīgais, kas viens
vai tās ir lamatas
un kaut kas mainās
pazūd kaija
parādās jauna sieviete
bet tā nav viņa, kas skulptūrā
uzmācas cits sapnis
kaut kāda nekontrolējama manis paša griba
alkas
bet arī cenšos atgriezties pie kaijas
vainas apziņa neatstāj
bet jaunais sapnis ņem virsroku
un esmu divatā ar sievieti, ko atpazīstu
un nu jau ir cits sapnis
to es atstāju sevī
ātri sapņi pazuda
tad es modos
un atkal iemigu