Grāmata
« previous entry | next entry »
Mar. 9., 2013 | 06:03 pm
Paolo Džordāno. Pirmskaitļu vientulība.
Šī ir grāmata par cilvēkiem, kas paši sevi pietiekami nemīl. Ar to jau laikam viss ir pateikts, un man laikam patika (lai gan 'patika' nav tas precīzākais apzīmējums sajūtai, ko manī šī grāmata uzjundīja). Grāmata, kuru, ja tā uzrunā, izlasīt vienā elpas vilcienā, bet, ja neuzrunā - nolikt prom bez nožēlas.
"Pirmskaitļi dalās tikai ar vienu un paši ar sevi. Tie stāv savās vietās bezgalīgi garajā naturālo skaitļu virknē tāpat kā pārējie, iespiesti starp diviem citiem, bet tomēr solīti nostāk. Viņi ir aizdomīgi un vientuļi skaitļi, un tieši tāpēc Matijam tie šķita brīnišķīgi."
/P.D./
"Visa gaisma bija iekšpusē, un visa tumsa ārpusē. Matija viņai atbildēja ar rokas mājienu."
/P.D./
Šī ir grāmata par cilvēkiem, kas paši sevi pietiekami nemīl. Ar to jau laikam viss ir pateikts, un man laikam patika (lai gan 'patika' nav tas precīzākais apzīmējums sajūtai, ko manī šī grāmata uzjundīja). Grāmata, kuru, ja tā uzrunā, izlasīt vienā elpas vilcienā, bet, ja neuzrunā - nolikt prom bez nožēlas.
"Pirmskaitļi dalās tikai ar vienu un paši ar sevi. Tie stāv savās vietās bezgalīgi garajā naturālo skaitļu virknē tāpat kā pārējie, iespiesti starp diviem citiem, bet tomēr solīti nostāk. Viņi ir aizdomīgi un vientuļi skaitļi, un tieši tāpēc Matijam tie šķita brīnišķīgi."
/P.D./
"Visa gaisma bija iekšpusē, un visa tumsa ārpusē. Matija viņai atbildēja ar rokas mājienu."
/P.D./