gamez intelektuālā kalngala pārdomas par pēdējo dienu notikumiem :
Sesija ir beigusies \o/. Nekas īpaši vairāk gan nav noticis - lēnā garā kārtoju istabu (kas gan tagad ir tikpat nekārtīga kā bija... go figure), uzrakstīju jaunu feļetonu Dadzim un iesāku vēl vienu. Lasīju Andrē Malro grāmatu "Cilvēkam lemtais", sapratu, ka tā īpaši nesaista un noliku malā, paņemot kaut kādas padomju sci-fi rakstnieces kaut kādu stāstu krājumu, kas gan ir krietni sūdīgāks par jebko, ko Malro ir uzrakstījis. Bet tomēr sci-fi...
Rīt notiks sesijas beigu atzīmēšana ar boulinga un/vai galda tenisa un/vai biljarda spēlēšanu, kam sekos pulcēšanās manā dzīvoklī, kur notiks... kaut kas. Vienubrīd plānojām izmēģināt marihuānu, bet izrādījās, ka to nav iespējams tik ātri sagādāt un pie tam man sestdien jābūt "Dienas Skolā", bet zāles smēķēšana iepriekšējā naktī diez vai palīdzēs uztvert tās dienas vielu. Pie tam es neesmu īsti pārliecināts, vai vēlos izmēģināt. Precīzāk, vai vēlos izmēģināt tādā veidā. Jo pret zāli kā tādu man nav iebildumi, bet tā kā netaisos smēķēt biežāk kā vienu reizi, tai jābūt mērķtiecīgai. Proti, pirmkārt, tuvumā jābūt cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas un var mani atturēt no stulbām iedomām (kas pat esot pie skaidra saprāta nav mazums). Otrkārt, viss runātais tās padarīšanas laikā ir jāieraksta un daļēji arī jādokumentē vizuāli vēlākai pārbaudei. Treškārt, man jābūt brīvai piekļuvei pie papīra un rakstāmrīkiem, pie tam kādam būtu mani jāstimulē rakstīt. Šoreiz varēja piepildīties tikai pirmie divi no tiem: savu aizraušanos ar rakstīšanu nereklamēju un pēc iespējas slēpju vai izvairos runāt par to. Kaut kāda neveikla sajūta butu, sakot: "Es rakstu stāstu." Tā gan būtu patiesība, tomēr izklausītos pretenciozi/snobiski, no kā man ir neracionālas bailes. Patiešām savādi: relatīvu svešinieku klātbūtnē teikt, ka pašlaik domāju par to, kāds izskatītos līdzās stāvošais puisis kleitā, man nav ne mazāko problēmu (ko arī esmu darījis). Fak, pēc visa, ko esmu teicis, pusei kursa ir pārliecība, ka esmu gejs - un tomēr draugu klātbūtnē runāt par to, ka man patīk rakstīt un to arī daru, es nespēju. Pat vecāki uzzināja par to, ka es kaut ko rakstu tikai tad, kad atnāca vēstule no Latvijas Rakstnieku Savienības. Tas laikam ir saistīts ar paša pieņemto publisko "lomu". Bet man patīk to tēlot. Visas. Varu derēt, ka mans dzimtais ciemats būs nesaprašanā, ja uzzinās, ka esmu sācis strādāt "Dadzī" - par mani viedoklis tur vēl aizvien ir tāds, ka esmu hardcore nūģis bez humora izjūtas, kuram "ļoti patīk tie cipariņi" (kā teica viena tantiņa autobusa stacijā, kuru es nevarēju atcerēties redzējis savā dzīvē).
Anyway, man šķiet, ka zāli drīzāk varētu lietot kopā ar kādu zināmu meiteni, ar kuru iepazinos "jauno rakstnieku seminārā" - par to vismaz būtu pārliecība, ka visi trīs punkti varētu piepildīties. Ah, well, bet tas ir cits stāsts.
Sesija ir beigusies \o/. Nekas īpaši vairāk gan nav noticis - lēnā garā kārtoju istabu (kas gan tagad ir tikpat nekārtīga kā bija... go figure), uzrakstīju jaunu feļetonu Dadzim un iesāku vēl vienu. Lasīju Andrē Malro grāmatu "Cilvēkam lemtais", sapratu, ka tā īpaši nesaista un noliku malā, paņemot kaut kādas padomju sci-fi rakstnieces kaut kādu stāstu krājumu, kas gan ir krietni sūdīgāks par jebko, ko Malro ir uzrakstījis. Bet tomēr sci-fi...
Rīt notiks sesijas beigu atzīmēšana ar boulinga un/vai galda tenisa un/vai biljarda spēlēšanu, kam sekos pulcēšanās manā dzīvoklī, kur notiks... kaut kas. Vienubrīd plānojām izmēģināt marihuānu, bet izrādījās, ka to nav iespējams tik ātri sagādāt un pie tam man sestdien jābūt "Dienas Skolā", bet zāles smēķēšana iepriekšējā naktī diez vai palīdzēs uztvert tās dienas vielu. Pie tam es neesmu īsti pārliecināts, vai vēlos izmēģināt. Precīzāk, vai vēlos izmēģināt tādā veidā. Jo pret zāli kā tādu man nav iebildumi, bet tā kā netaisos smēķēt biežāk kā vienu reizi, tai jābūt mērķtiecīgai. Proti, pirmkārt, tuvumā jābūt cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas un var mani atturēt no stulbām iedomām (kas pat esot pie skaidra saprāta nav mazums). Otrkārt, viss runātais tās padarīšanas laikā ir jāieraksta un daļēji arī jādokumentē vizuāli vēlākai pārbaudei. Treškārt, man jābūt brīvai piekļuvei pie papīra un rakstāmrīkiem, pie tam kādam būtu mani jāstimulē rakstīt. Šoreiz varēja piepildīties tikai pirmie divi no tiem: savu aizraušanos ar rakstīšanu nereklamēju un pēc iespējas slēpju vai izvairos runāt par to. Kaut kāda neveikla sajūta butu, sakot: "Es rakstu stāstu." Tā gan būtu patiesība, tomēr izklausītos pretenciozi/snobiski, no kā man ir neracionālas bailes. Patiešām savādi: relatīvu svešinieku klātbūtnē teikt, ka pašlaik domāju par to, kāds izskatītos līdzās stāvošais puisis kleitā, man nav ne mazāko problēmu (ko arī esmu darījis). Fak, pēc visa, ko esmu teicis, pusei kursa ir pārliecība, ka esmu gejs - un tomēr draugu klātbūtnē runāt par to, ka man patīk rakstīt un to arī daru, es nespēju. Pat vecāki uzzināja par to, ka es kaut ko rakstu tikai tad, kad atnāca vēstule no Latvijas Rakstnieku Savienības. Tas laikam ir saistīts ar paša pieņemto publisko "lomu". Bet man patīk to tēlot. Visas. Varu derēt, ka mans dzimtais ciemats būs nesaprašanā, ja uzzinās, ka esmu sācis strādāt "Dadzī" - par mani viedoklis tur vēl aizvien ir tāds, ka esmu hardcore nūģis bez humora izjūtas, kuram "ļoti patīk tie cipariņi" (kā teica viena tantiņa autobusa stacijā, kuru es nevarēju atcerēties redzējis savā dzīvē).
Anyway, man šķiet, ka zāli drīzāk varētu lietot kopā ar kādu zināmu meiteni, ar kuru iepazinos "jauno rakstnieku seminārā" - par to vismaz būtu pārliecība, ka visi trīs punkti varētu piepildīties. Ah, well, bet tas ir cits stāsts.
Current Music: The Flaming Lips - Yoshimi Battles the Pink Robots Pt.1
Comments
|
Anyway, man šķiet, ka zāli drīzāk varētu lietot kopā ar kādu zināmu meiteni, ar kuru iepazinos "jauno rakstnieku seminārā"
Go for it, ya' sexy-looking geek. :P