![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nesen izlasīju Lizetes Skalbes biogrāfiju "Lizete. Dzejniekam lemtā". Biogrāfiskie romāni gan nepieder maniem mīļākajiem žanriem, bet par 19./20.gs. mijas Latvijas izglītoto sieviešu dzīvi šobrīd radusies akadēmiski viegli motivēta interese, kas mudina lasīt teju ne visu par šo tēmu.
Grāmatai kā informatīvam materiālam ne vainas. Mazliet kaitināja hronoloģiskās neprecizitātes - 1935.gada piesaukšana Ulmaņa apvērsuma sakarā, 10 gadu kļūda Lizetes jubilejas fotogrāfijas parakstā utml. paviršības. Nu, labi - literārs, nevis zinātnisks darbs, un tomēr, un tomēr. Mazliet pasmaidīju par laikam jau nostabilizējušos latviešu tradīciju, rakstot par divdesmitā gadsimta sākumu, censties ieturēt tālaika literārās valodas stilu. Nez, rakstot par 17.gadsimta notikumiem Latvijā, arī kāds būtu gatavs pāriet uz, piemēram, Glika lietoto latviešu valodu?
Un, protams, dziļi skumdināja tas, ka romānā jo sīki izzīmēta Lizete-sieva, māte, vecāmāte un mājsaimniece, taču Lizete-viena no izcilākajām latviešu tulkotājām pieminēta tikai garāmejot. Ar to es nekādi negribu noniecināt putras vārīšanas un zeķu lāpīšanas nozīmi indivīda un nācijas dzīvē (īpaši, ja, pateicoties šīm nodarbēm, tautā mīlēts dzejnieks un politiķis allaž staigājis pilnu vēderu un siltām kājām), bet lāga nespēju noticēt, ka gadiem ilgā tulkošanai nepieciešamā iedziļināšanās Hamsuna, Flobēra, Manna, Lāgerkvista, Unsetes un citu dižgaru darbos var būt tik garāmslīdoša un nejauša, lai to drīkstētu atstāt trešajā un ceturtajā plānā aiz sadzīves rūpēm, stāstot par cilvēka dzīvi.
Grāmatai kā informatīvam materiālam ne vainas. Mazliet kaitināja hronoloģiskās neprecizitātes - 1935.gada piesaukšana Ulmaņa apvērsuma sakarā, 10 gadu kļūda Lizetes jubilejas fotogrāfijas parakstā utml. paviršības. Nu, labi - literārs, nevis zinātnisks darbs, un tomēr, un tomēr. Mazliet pasmaidīju par laikam jau nostabilizējušos latviešu tradīciju, rakstot par divdesmitā gadsimta sākumu, censties ieturēt tālaika literārās valodas stilu. Nez, rakstot par 17.gadsimta notikumiem Latvijā, arī kāds būtu gatavs pāriet uz, piemēram, Glika lietoto latviešu valodu?
Un, protams, dziļi skumdināja tas, ka romānā jo sīki izzīmēta Lizete-sieva, māte, vecāmāte un mājsaimniece, taču Lizete-viena no izcilākajām latviešu tulkotājām pieminēta tikai garāmejot. Ar to es nekādi negribu noniecināt putras vārīšanas un zeķu lāpīšanas nozīmi indivīda un nācijas dzīvē (īpaši, ja, pateicoties šīm nodarbēm, tautā mīlēts dzejnieks un politiķis allaž staigājis pilnu vēderu un siltām kājām), bet lāga nespēju noticēt, ka gadiem ilgā tulkošanai nepieciešamā iedziļināšanās Hamsuna, Flobēra, Manna, Lāgerkvista, Unsetes un citu dižgaru darbos var būt tik garāmslīdoša un nejauša, lai to drīkstētu atstāt trešajā un ceturtajā plānā aiz sadzīves rūpēm, stāstot par cilvēka dzīvi.