sēžu klausos, kā cilvēki nervozē par savām rītdienas operācijām.
Tad atceros sevi pirms tās.
Laikam vairak uzticējos visam tam pasākumam, nebija tik dramatiska nervozēšana. Es taču neierados ar asarām acīs.
Padrebinajos operzālē, bet ar tikai aiz tā, ka kājas salst.

Un ko tie sievieši var izfilozofēt no pāris sarunām, frāzēm vai darbībām .. tas ir piiiizģets.
fantāzija strādā un uz visu, pilnīgi visu raugās ar aizdomām.