Pēdējā laikā manī iekšā sēž dusmas. Nezinu pat, uz ko īsti un kāpēc. Un tās parasti pie manis atnāk tajos mirkļos, kad esmu viena. Vienkārši tāda ļoti dusmīga sajūta, tik dusmīga, ka nezinu, kur likties. Kādu dienu tā varētu mani nobeigt.Nespēju no tās atbrīvoties, jo tā jau izsenis ir kļuvusi par daļu no manis, tikai reizēm ilgākus periodus aiziet pastaigāties. Un nav par ko justies tā, jo it kā jau viss ir.
Nezinu, varbūt beigās tas izrādīsies kāda sasodīta vitamīna trūkums organismā (Cik racionāli visu vienmēr var izskaidrot, vai ne? ).
Pašlaik gribas dzert tēju, ietīties segā un vērot pasauli. Tur, aiz loga.
Prātā nāk fragments no Vilhelma Genancīno "Lietussarga šai dienai": "Šīm dāmām un kungiem- arhitektiem, konstruktoriem un statistikas lietpratējiem- ir svarīga absolūti tīra ietve! Ne puteklītis nedrīkst mētāties pie viņu greznā broju nama! Viņu acis nevar izturēt pat ne pārīti nokritušu lapu! Es jautāju sev, vai šīs dāmas un kungi nekad nav bijuši bērni, vai nekad nav priecājušies, ar šķērsām pagrieztām kurpēm bīdot sev pa priekšu lapas, vai čaboņa un skats uz kurpju saraustajām lapām nav palīdzējuši viņiem paciest saniknoto māti, briesmīgos skolotājus vai pašu nabaga dvēseles kuslos čukstus. Varbūt šīs dāmas un kungi nekad nav pabijuši vienatnē ar sevi un tieši tāpēc ir kļuvuši par teicamiem absolūti tīru ietvju aizstāvjiem."Mirkļa lamatas manās miesās: tējīgi Balsis galvā un aiz tās: Sigur Ros- Vaka |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
