Par dažiem pēdējā laikā dzirdētiem ierakstiem - Coldplay - X & Y; Nine Inch Nails - With Teeh; Reel Big Fish - We're Not Happy 'till You're Not Happy; Rancid - Indestructible; Hospitāļu Iela - Nav Centrs.

Coldplay ir viena no tām retajām grupām, ar kurām es rīkojos pēc krix parauga - uz kompja mētājas atsevišķas dziesmas, bet neviena pilna albuma. Jaunais X & Y atgādināja kāpēc tā - tāpēc, ka Coldplay ir slikta grupa, kurai reizēm izdodas izspiest kādu tiri jauku dziesmu. Booooooring - sajūta, it kā es būtu stundu klausījies radio - kaut kas skan, bet nekas prātā neaizķeras. Vienīgie daudzmaz hailaiti - pirmais albuma gabals Square One, un pirmais singls Speed of Sound. Divi viduvēji hiti uz vienu albumu? Huh? Viss pārējais izklausās garlaicīgi un extremely neiedvesmoti, pat Mārtina mūžīgais patoss nespēj sakustināt nevienu stīgu dvēselē. Crap, nokrāsot zaļu un izbarot cūkām.

Nekad neesmu bijis liels žanra (līdz ar to arī grupas) cienītājs, taču jaunākais Nine Inch Nails piedāvājums, albums With Teet, iedveš respektu pat tik skeptiskam pret šo žanru tipāžam kā man. Jā, atceros, bērnībā es arī sajūsminājos par pirmo NIN albumu, Downward Spiral, taču pēc tam Reznora gaitām diez ko līdzi sekojis vis neesmu, vien ar zināmu netīksmi esmu piefiksējis, ka viņš palīdz Mensonam viņa cirka radīšanā. Līdz ar to vismaz man With Teeth bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Saliekam visu uzreiz pa plauktiņiem - Reznors tomēr ir ģēnijs, īpaši jau viņa spēja radīt soundscape. Reti gadās dzirdēt tik pārliecinošu un oriģinālu skaņas ainavu, jebkurā brīdī no Reznora var sagaidīt teju vai jebko - pēkšņu klavieru solo vai tikpat pēkšņu absolūti nenosakāmas izcelsmes rēkoņas uzbrukumu ausīm. Kur viņš tādas skaņas (lielākoties, maigi izsakoties, dīvainas) izrok un kā piedabū viņas skanēt kopā, pie tam lieliski? Kopumā lielisks, monolīts un tajā pat laikā ļoti daudzveidīgs albums. Piesprādzējieties, savādāk savainosiet sevi krītot no krēsla.

Ar Reel Big Fish ir pavisam dīvaini - lai gan manuprāt viņiem nav izdevies neviens patiešām labs albums pēc debijas Turn The Radio Off, tā ir un paliek viena no manām mīļākajām ska-punk grupām. Jaunajam albumam We're Not Happy 'till You're Not Happy ir tā pati nelaime, kas visiem iepriekšējiem - dziesmu kvalitāte ir drastiski atšķirīga. Ir pāris superhīti, kaut vai The Fire un pa radio dzirdētais Prince kovers Revolution, ir pāris ciešami, piemēram, disko ska Last Show, kaudze vienkārši nekādu dziesmu un dažas pilnīgi nebaudāmas, kaut vai Moriseja kovers We Hate It When Out Friends Become Successful. Iegāž viņus, kā vienmēr, pārlieka aizraušanās ar hārdroka spēlēšanu (nē, punk tas noteikti nav), savukārt izvelk neordināra pieeja kompozīcijām un teicamais instrumentējums un spēles māka. Klausīties var.

Vēl savādāk ir ar Rancid - es kaut kā līdz šim esmu rūpīgi no viņu albumiem lasījis ārā ska hitus kā tādas rozīnes no biezpienmaizes un absolūti ignorējis visu viņu pārējo daiļradi. Kaut kā nejauši tagad manās rokās pagadījās viņu 2003. gada albums Indestructible un līdz ar to arī atklāsme, ka grupa patiesībā ir lieliska. Uzreiz piebildīšu, ka neesmu īpašs punk cienītājs, taču Rancid spēlētais punk ir tik savdabīgs, ka grūti to pat noraksturot. Ļoti gaišs, sirsnīgs, enerģisks un, kā izrādījās, muzikāli interesants - it kā plain roķītis, bet baigi paķer. Izklausās, ka Armstrongam ļoti par labu ir nākusi arī pieredze ar Transplants projektu. Ar steigu jāiečeko klasiskie albumi - "Out Come The Wolwes" un pārējie. Jocīgi, šitā iemīlēt pēkšņi grupu, kuru es zinu jau gadus desmit. Hailaiti - Red Hot Moon, Arrested in Shanghai, Tropical London (If you loose me - you loose a good thing, that's one thing i know for sure).

Saldajā ēdienā - Hospitāļu ielas otrais disks Nav centrs. Tas, ka Šubrovskis ir ģēnijs, protams, arī ir zināms jau sen, kādus gadus 14. Nebūt ne pārsteidzoši (tobiš zinot bekgroundu) otrais albums ir sanācis krietni vien labāks par pirmo - šoreiz tas ir ne tikai muzikāli augstvērtīgs, bet arī teicami ierakstīts un noproducēts. Reti gadās dzirdēt Latvijā labi producētus (vai vispār producētus) ierakstus. Šajā gadījumā par to jāsaka paldies Andžonim no Latvijas Gazes. Tiesa, producējums ir tāds nedaudz incosistent - jūtami atsevišķās dziesmās Andžonim vienkārši nav bijis ko piebilst (un iespējams labi ka tā, ne jau vienmēr ir tāda vajadzība). Arī pašā producējumā ir briljantas lietas (Pastaigāties, Nesaki nevienam), un ir diezgan nebaudāmas (Cilvēks no zāles, kā arī nesaprotami uz augšu izbīdītais hi-hat un samērā perversā fūzētā ģitāra vairākos hitos). Bet labi dzirdams, ka Andžonim dub un ragga lietas ir tuvas sirdij, un līdz ar to viņam ir izdevies albumam dot pamatīgu pievienoto vērtību. Muzikāli - prieks beidzot dzirdēt ierakstītu vecum veco hitu par Hospitāļu ielu, prieks par tādiem fantastiskiem hitiem kā Redzu tevi šeit, Kaķis un Redzams sarkans, visbeidzot totāls pārsteiguma hits Paspēlēties. Brīžiem tas viss izklausas pēc KOT, brīžiem nez kāpēc pat pēc De Phazz, bet kopumā lielisks ieraksts - dajoš vēl vienu Latvijas mūzikas gada balvu par labāko gada albumu!

Mūzika: Rancid - Tropical London