Tramīgs tas šodienas rīts. Divi draugi zvana un prasa kur esmu kad būšu, kad varēs satikt un pat atbrauks pakaļ. Kaut kur esmu izpelnījies uzmanību un cieņu, patīkami. tātad varu ņemt lielo somu, ģitāru un doties uz māju pusi, kur bieži vien, man liekas, man nekā nav. Tur ir tikai pastaigas ne vienmēr tai jautrākajā omā. Jūra, celiņi (asfaltēti, bruģēti) gar kokiem, celiņi cilvēku pēdu radīti. un jā māte ar būs mājās, manā dz. dienā nenodeva man pat sveicienu, nav pat arī zvaniijusi pāris mēnešus.
hmm bet liekas darīt būs ko, liekas vakarā volejbolu var sanākt paspēlēt, pa smiltīm pavārtīties...