![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ir rīts. Un pie kaut kādas skaidrības ir nonākts.
Neskatoties uz to, ka vakardiena patiešām bija lieliska un izdevusies, pašā vakarā tomēr viss [atkal] sagāja dēlī. Citiem vārdiem sakot - nolaižoties salauzu šasiju, bet nogurums neļāva īsti izprast lietas būtību un pat šodien viss vēl nerādās daudz gaišākās krāsās. Pirmais brauciens uz Ķemeriem ar tiešo nolūku bradāt pa "Līvu" (Latviju?) neatstāja tik graujošu iespaidu, tas vairāk līdzinājās avantūrai. Šoreiz bija citādi. Pietiek tikai sākt pievērst uzmanību un jau izkāpjot no stacijas var sākt skaitīt ēkas, kas savu mūžu ir aizvadījušas un tagad stāv tukšas un pamestas, lai, iespējams, nekad vairs neatgūtu savu sākotnējo godību (Zināma līdzība ar cilvēka mūžu, bet par to es šeit negribu runāt. Vismaz ne tagad). Tomēr visvairāk satriec tieši tā paša padomju monstra stūrainā, simetriskā monumentalitāte, vēriens, ar kādu tas celts un vēriens, ar kādu izdemolēts. Grūti šobrīd stādīties priekšā, kā justos (jūtas?) tie, kas piedalījušies tā būvniecībā, kas likuši klāt katru flīzīti kādreizējo numuriņu dušās, tualetēs un procedūru telpās, kas krāsojuši durvju aplodas un montējuši biezās akmens masas flīzes simt kvadrātmetru lielajās restorāna telpās, kas stiklojuši logus un vilkuši vadus, redzot, ka sasista un drumslās salauzta katra biezā stikla flīze un nozāģēta katra garāka ūdens caurule, par ko dotu kādu grasi metālu uzpirkšanas punktā.. Ar kādu pedantismu un rūpību tas viss ir iznīcināts! Neaptverams darbs ieguldīts uzceļot un tikpat neaptverams - izdemolējot un piecūkojot. Lai dzīvot prihvatizācija!!!!
Es tikai negaidīju, ka tas atstās tādu psiholoģisku iespaidu, pie kam ne tūlītēju, bet ar novēlotu, aizkavētu efektu. Kā bumba ar laika atskaites mehānismu, kas paslēpta zem galda malas, kapa klusumā liktenīgi skaita sekundes. Kā lai paspēj to laikus pamanīt un atmīnēt?
Soundtrack:
Robbie Williams - No regrets
Jimmy Eat World - Always be
ATB - The Chosen Ones.
Baz Luhrmann - Everybody's Free (To Wear Sunscreen)
Neskatoties uz to, ka vakardiena patiešām bija lieliska un izdevusies, pašā vakarā tomēr viss [atkal] sagāja dēlī. Citiem vārdiem sakot - nolaižoties salauzu šasiju, bet nogurums neļāva īsti izprast lietas būtību un pat šodien viss vēl nerādās daudz gaišākās krāsās. Pirmais brauciens uz Ķemeriem ar tiešo nolūku bradāt pa "Līvu" (Latviju?) neatstāja tik graujošu iespaidu, tas vairāk līdzinājās avantūrai. Šoreiz bija citādi. Pietiek tikai sākt pievērst uzmanību un jau izkāpjot no stacijas var sākt skaitīt ēkas, kas savu mūžu ir aizvadījušas un tagad stāv tukšas un pamestas, lai, iespējams, nekad vairs neatgūtu savu sākotnējo godību (Zināma līdzība ar cilvēka mūžu, bet par to es šeit negribu runāt. Vismaz ne tagad). Tomēr visvairāk satriec tieši tā paša padomju monstra stūrainā, simetriskā monumentalitāte, vēriens, ar kādu tas celts un vēriens, ar kādu izdemolēts. Grūti šobrīd stādīties priekšā, kā justos (jūtas?) tie, kas piedalījušies tā būvniecībā, kas likuši klāt katru flīzīti kādreizējo numuriņu dušās, tualetēs un procedūru telpās, kas krāsojuši durvju aplodas un montējuši biezās akmens masas flīzes simt kvadrātmetru lielajās restorāna telpās, kas stiklojuši logus un vilkuši vadus, redzot, ka sasista un drumslās salauzta katra biezā stikla flīze un nozāģēta katra garāka ūdens caurule, par ko dotu kādu grasi metālu uzpirkšanas punktā.. Ar kādu pedantismu un rūpību tas viss ir iznīcināts! Neaptverams darbs ieguldīts uzceļot un tikpat neaptverams - izdemolējot un piecūkojot. Lai dzīvot prihvatizācija!!!!
Es tikai negaidīju, ka tas atstās tādu psiholoģisku iespaidu, pie kam ne tūlītēju, bet ar novēlotu, aizkavētu efektu. Kā bumba ar laika atskaites mehānismu, kas paslēpta zem galda malas, kapa klusumā liktenīgi skaita sekundes. Kā lai paspēj to laikus pamanīt un atmīnēt?
Soundtrack:
Robbie Williams - No regrets
Jimmy Eat World - Always be
ATB - The Chosen Ones.
Baz Luhrmann - Everybody's Free (To Wear Sunscreen)