sapņojam

kreisais_kirsis:

Kārtojot virtuālos dokumentus atradu failu ar nosaukumu bomzis_zirgs

Sapnis 16.08.09.
Staigājām pa lielveikalu. Pēc nosaukuma zināms, pēc izkārtojuma ne. Es un vēl kāds. Iespējams, Simis, iespējams (ticamāk) Lazītis. Nevar atrast pārtikas nodaļu. Man uz lapiņas uzrakstīts, kas nepieciešams. Otiņas (kosmētikas), nagu kopšanas komplekts . slota un vēl kādas 3 lietas. Nevaru atrast piemērotu manikīra komplektu. Daudz pētu. Tad cilvēkam, kas bija kopā ar mani tuvu pienāk onkulītis, it kā bomzītis. Vīrietis ap 50 gadiem, diezgan maza auguma, dažas dienas neskuvies, pelēkās drēbēs, salīkušu muguru. Man izkrīt (bet smadzenēs iesēdās doma, ka es speciāli to esmu izdarījusi) dažas monētas. Liekas, ka 50 sant. un kaut kas no rižikiem. Bomzītis uzreiz pieliecas tās pacelt. Es gribu kaut ko iebilst, jo liekas, ka tā naudiņa man netīšām izkritusi, bet jūtu, ka manās smadzenēs kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt, tādēļ tikai izdvešu kaut kādu vārgu iebilduma skaņu un viss. Bomzītis ātri aiziet. Turpinām staigāt pa veikalu, nevarot atrast pārtikas nodaļu. Jūtu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, īsti droša nejutos. Sapratu, ka tas bomzītis mums seko. Un tad, nemāku pateikt, kā, bet pār mani nāca apskaidrība, ka tas bomzītis ir baigais nelietis, kurš kaut kādā veidā iedarbojas uz cilvēku smadzenēm un liek viņiem justies kā man pirms brīža, izmantojot to savā labā. Neko briesmīgu jau viņš nedarīja, bet sajūta gan bija saistīta ar drausmām. Un mirklī, kad mums gandrīz izdevās viņu pieķert nelietībā, man kāds pēkšņi uzsauc – SKATIES, es paskatos uz to onkulīti, tieši tajā mirklī viņš iztaisnojas, ap viņu tādi kā nedaudz mirdzoši putekļi, tas notiek ļoti ātri. Kad viņš ir iztaisnojies, pamanīju, ka šis galīgi neatgādina bomzīti. Tas pats cilvēks, tikai staltu muguru, pelēkā uzvalkā, vienīgais - arī izskatās, ka pāris dienas nebūtu skuvies, Bet kopumā atstāj cienījama cilvēka izskatu. Viņam rokās laikam bija uzradies arī iepirkumu groziņš, un viņš pārdevējai prasīja kaut kādu produktu (tas bija viens no stendiem - piena vai gaļas, neatceros). Sapratu, ka viņu ļoti grūti pieķert preteklībās, ko viņš dara, jo viņam ir perfekta maskēšanās taktika. Neviens negribēs apvainot smalka paskata kungu (nu nebija viņš baigi švītīgais, bet ļoti pieklājīgs, tik pieklājīgs, ka neko jautāt negribas, jo tu jau zini, ka viņš iesmiesies, uzrunās tevi par jauno cilvēku, it kā piekritīs, ja tu lūgsi parādīt kabatas, bet tā piekrišana būs tāda, ka tev pašam neērti paliks par savu ideju). Un vēl tajā pašā mirklī sapratu, ka ne jau monētu uzlasīšana viņam ir tas galvenais, bet gan kas cits, nezinu, kas bet zinu, ka tā rezultātā uz mani (un droši vien daudziem citiem cilvēkiem citos gadījumos), atstāj to drausmīgo sajūtu, kad tu neesi īsti tu. Sapratām, ka viņš jāpieķer pārvēršanās brīdī. Pa visu veikalu sākām meklēt apsardzi. Šajā mirklī veikals izskatījās pēc Origo. Mēs pārvietojāmies skriešus pa pirmo stāvu. Nekur nevarējām atrast apsargus, bet atradām jaunus puišus (ap 19g.). Viņiem mugurā bija adīti džemperi, sajaukta kopā brūna un balta dzija. Neatceros, vai viņiem bija cepures, bet, ja bija, tad mazas un tumšas. Viņi nedaudz atgādināja tādu rūdītu jūras vilku jaunības versijas. Viņi jau bija dzirdējuši par to bomzīti, ļoti ieinteresēti, ka mēs bijām tik daudz ko jau noskaidrojuši - par tām pārvērtībām. Kamēr skaidrojām viņiem situāciju, pienāca apsargi, tumši, tumši zilos, gandrīz melnos džemperos ar dzeltenām svītrām uz rokām. Kādi 4 viņi bija, visi būdīgi, ritkīgi apsargi. Laikam uzsākām meklēšanu, bet vienā mirklī tā pārvērtās par bēgšanu. Es un vēl kādi 2, varbūt 3 mani draugi jau bijām bēdzēju lomās. Tad kaut kā viss pārvērtās. laikam kaut ko neatceros. Un mēs sapratām, ak bomzītis nav sliktais tēls, lai arī sapnī ilgi nevarēju just patiku pret viņu. Vienā no bēgšanas mirkļiem bijām uzkāpuši uz jumta (tas vairs nebija Origo jumts, lai arī idejiski tas pats veikals). Debesis bija pilnas dažāda lieluma, dažādu formu mākoņu. Un tad pamanīju, ka viens mākonis izskatās pēc zirga purna. Un tas sāka kustēties. Lēnām virinājās vaļā ciet, it kā kaut ko čukstēdams. Tad pamanīju, ka viens milzīgs mākonis , kuram galā ir šī zirga mute, nav gluži mākonis, tas bija milzīgs pūķis ar zirga muti. Tad tas sāka virzītie uz priekšu. Mūs tas neredzēja. Virinot muti, vienā mirklī tas to pavēra platāk un, ielidojot mākoņos, noēda visu to svītru, kurai tikko bija pārlidojis. Debesīs nepalika pilnīgs tukšums, bet mākoņi vienkārši kļuva plānāki. Un tā viņš lidinājās šurpu turpu pa taisnām trajektorijām un rija mākoņus. Es tur sēdēju uz jumta sajūtā, ka šis pūķis ir ļaunais tēls. Tad tas pielidoja pie veikala jumta malas (kas starp citu, bija ļoti lielā augstumā), iekārtojās un aizmiga. Pamanīju, ka blakus viņam ir vēl viens pūķis, sieviešu kārtas, iespējams nojauta par mūsu klātesamību. Viņai bija arī baltas mākoņu krelles no baltām mākoņainām dažāda lieluma bumbām. Krelles galos nebija savienotas, tās bija kā gara mākoņ-pērļu virtene, kas uz galiem izdzisa. Viņa pastiepa savu zirgveidīgo purnu, lai arī klusi ieēstu kādus mākoņus. Bet pirmais pūķis viņu bija apķēris cieši, tā kā viņa nevarēja īpaši daudz izkustēties.
Zvanīja Bīb, es pamodos.