Šodien vēl... gan jau man apniks
Posted on 2014.10.13 at 18:01
Droši vien, apniks samērā drīz, padarot šo blogu par vietu, kur uzrasties, kad kaut kas sāp. Parasti cilvēki šeit raksta vairāk tad, kad viņiem sāp. Daudz raksta tie, kam ir depresija, vismaz... manis diagnosticēta depresija. Tiesa, ne visiem, protams, tāda tiešām ir. Es reiz ilgi domāju, kāpēc man nav depresijas, jo viss, kā es dzīvoju, kā vadu savas dienas, domas, ko es domāju, varētu gandrīz 90% sakrist ar to, kā dzīvo un domā depresijas slimnieks, bet man nepārprotami nav depresijas. Es jūtos laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi. Protams, arī man ir problēmas, kurai gan to nav, bet es nekādā gadījumā nesirgstu ar šo vai kādu citu radniecīgu kaiti, kas, manuprāt, piemīt kādai daļai cibiņu.
Kā jau minēju pie viena ieraksta, bieži vien par dažādiem "manis nemaz nav, iekšā tāds tukšums, ak, ak, nevienam neesmu vajadzīga, kur gan palikusi mana dvēsele, jūtos jau kā miris, kad gan nāve nāks savākt manu pretīgo līķi" liekas - to jau es kaut kā ļoti bieži esmu manījusi. Un, iespējams, pat vakar. Un, vēl iespējamāk, gandrīz tajos pašos vārdos.
Es kaut ko tādu varētu teikt ar platu smaidu sejā, protams, līdz zināmam līmenim, mani tas nemaz neskumdina.
Grūti iesākt, tiešām. Mana pasaule grib vērties, bet spēj to izdarīt ļoti lēnām. Iesākšu ar kaut ko no parastās dzīves. Šodien nevienu neesmu saticis, tāpēc neviens nezina, ko es šodien esmu darījusi, varu pastāstīt, varbūt kaut kā izdosies rakstīt, rakstīt... un attapties rakstām jau kaut ko citu. Ja ne šajā, tad nākamā, aiznākamā ierakstā.
Tatad, ko es šodien darīju..?
No rīta es nodevos savam ķermenim. Kā pamodos, tā biju vēl sapņa skavās. Es sapņoju samērā reti, lai gan gadās, taču īpaši spilgti sapņi man atgadās apmēram pāris reižu mēnesī, dažreiz biežāk. Tātad, pamodos, biju pilnībā vēl sapnī, sajutu, ka roka ir ielīdusi pidžambiksēs. Parasti es guļu kaila, bet pagājušajā vakarā man bija slinkums iekurt krāsni, pa nakti bija auksts. Ko es tādu sapņoju - tajā brīdī vēl atcerējos, bet tagad jau daudz kas pazudis no atmiņas. Atceros, ka piedalījos baiļu faktorā (bija... vai ir?... tāds šovs), un tur vajadzēja ierakties pāri galvai tārpos. Tārpi ir tas, ko es redzu sapņos bieži, ar dažādām emocijām, tāpat kā zirnekļi un čūskas, tie nekad nenozīmē kaut ko vienu. Šajā šovā man tārpi laikam patika, kā tas arī ir lielākajā tiesā sapņu.
Redz, kā sanāca. Tārpi. Mana aizraušanās.
Pabeidzu iesākto un nodevos fiziskajai kultūrai. Nesaprotu, kāpēc jogu uzskata par piemērotu mīkstajiem, zilajiem un vēl nezinu kam, jocīgām, nelīdzsvarotām dāmītēm. Daudzas pozas prasa tieši lielu fizisku spēku, ne lokanību, lai gan parasti abus. Tas nekas, ka es varu uztaisīt špagatu, es varu arī visai daudzas reizes piepumpēties. Veicu abus, jutos lieliski.
Ja tā padomā, tad sporta klubs varētu būt vienīgā iestāde, kur kopīgi nodarboties, kur man tiešām patiktu iegriezties, taču man tuvajā mazpilsētelē tāda nav un nekur tālāk es tāda dēļ nebrauktu. Tur varētu vērot tik daudz pievilcīgu ķermeņu. Pašam man ir visai pievilcīgs ķermenis, kas spējīgs daudz ko izdarīt, un es nejustos tur tizli, kā, piemēram, es justos kādā rokdarbu pulciņā, ja tur nebūtu runa par jocīgām instalācijām vai kokapstrādi. Tiesa, es māku šūt, esmu šuvusi lelles, bet tās izskatījās pēc putnubiedēkļiem, tiesa, tādām tām arī bija jāizskatās. Nekad neesmu mēģinājis šūt kaut ko, kam ir klasiski labi jāizskatās. Varbūt vajag pamēģināt..? Viela pārdomām.
Tālāk es devos fotografēt to kaķi, ko atradu mežā netālu no vienām mājām. Es pazīstu visus turienes kaķus, un tas nav neviens no tiem, es šo kaķi nepazinu agrāk, bet aizvakar mēs iepazināmies. Aizvakar viņam bija vairāk miesas uz kauliem. Tas, kas viņu ir skrubinājis, nav bijis klasiski plēsīgais putns, jo kauli nav izsvaidīti, bet tas varētu būt kāds, kas tāpat paknābā un kam ir laba oža, lai atrastu šo rudo kaķi zem lapām, kur es to apraku.
Kaķis ir skaists. Tas ir pusgarspalvains, ar baltu astes galiņu un ķepiņām, bet pavisam rudu purniņu. Runcis. Es viņu fotografēju, izvietojot ap viņu rudās rudens lapas. Brīžiem palika redzams tikai kažoks starp lapām, tad es iemānīju kadrā tikai vienu apgrauztu ķepiņu, pēc tam eksponēju visu krāšņumu. Sanāks laba sesija, kā atbrīvot kaķi no lapām, pēc tam arī no kažoka un miesas uz kauliem. Es netaisos to darīt, to jau pamazām dara manā vietā. Aizvakar kaķis vēl bija visai svaigs. Aizparīt tas varbūt vairs nebūs tik svaigs, kā šodien. Redzēsim.
Nabaga cilvēki, ja kāds pēc viņa ilgojas. Es nezinu, kam kaķis pieder, ja tas vispār ir kādam piederējis, es pieņemu, ka ir, skaists, kopts kaķis.
Nabaga kaķis, ja nu viņš gribēja dzīvot. Droši vien, ka gribēja. Tagad viņam vienalga.
Tārpu gan nav... laikam par aukstu.
Tad es gāju mājās un nodevos darbam, ik pa laikam pačekojot šo un citus interneta iestādījumus. Ierakstīju kādu ierakstu, pačatoju skype ar cilvēku, kurš dzīvo Rīgā. Viņā varbūt pēc kādām dienām atbrauks, bet varbūt nē.
Par kaķi es viņam nestāstīju, kāpēc lai es stāstītu viņam par kaķi? Bildes ir tikai man, un tagad tas ir mans kaķis, ja dzīva kaķa man nav.
Pēc tam es mazliet nodarbojos ar zemes rakšanu, pamātes māsa te grib pie mājas audzēt puķes, jo es šeit gribu tikai audzēt zāli. Uzrakt man nav problēmu, lai viņa ņemas tālāk. Tiesa, es senāk esmu kaut ko nedaudz audzējis, bet tas bija senākos laikos, pavisam senos. Rakt gan man patīk, tāpat patīk izlasīt saknes no zemes, tur mājo miegainas sliekas, kas lokās, kad tās nejauši pārcērt uz pusēm. Es ceru, ka viņa te neaudzēs kaut kādas pavisam debīlas puķes. Es gribu baltas, ja jau puķēm te jābūt. Viņai liekas, ka es dzenu sevi postā, viņa ir viena no tām, kam liekas, ka man varētu būt depresija.
Tu tikai guli gultā un dzer, un smēķē.
Tā nav tiesa, es daru ļoti daudz ko, bet viņa nespēj tam noticēt. Viņa nespēj saprast, ka cilvēks, viens pats dzīvojot, var piekopt it veselīgu dzīves veidu un nemaz neilgoties pēc kāda, kas šeit mājotu.
Nē, es nekad nedzīvošu kopā ar kādu. Varbūt, ka man vēl kādreiz būs attiecības, tādas uz kādu laiku, kādas jau ir bijušas, bet neticu, ka iekulšos kaut kādās nopietnās lietās un kāds gribēs pārvākties pie manis. Te neviens negribētu dzīvot pat ar visām puķēm, tāpat es negribētu, lai te kāds dzīvo. Es neesmu pavisam pašpietiekama, nē, bet savās mājās es esmu pilnīgi pašpietiekams, te nevienam nav jābūt. Es šad tad varu ielūgt ciemiņus, bet viņi tāpat drīkst nākt tikai virtuvē un dzīvojamā istabā. Pārējās telpas viņiem ir slēgtas.
Tagad es atkal nododos darbam un rakstu pa starpai šo ierakstu.
Domāju, ka sanāca labi. Es gan tikai aprakstīju, ko darīju, bet minēju lietas, ko neviens nezina. Tas ir pirmais solis šajā ceļojumā, kas varētu būt man kas pilnīgi jauns. Pašai nav skaidrs, kāpēc, bet uzzināt to var laikam tikai darot. Interesanti, nedaudz biedējoši, bet pat es tomēr nedaudz mainos, lai arī esmu stabila kā klints un nemainīgs kā putekļi.
Kā jau minēju pie viena ieraksta, bieži vien par dažādiem "manis nemaz nav, iekšā tāds tukšums, ak, ak, nevienam neesmu vajadzīga, kur gan palikusi mana dvēsele, jūtos jau kā miris, kad gan nāve nāks savākt manu pretīgo līķi" liekas - to jau es kaut kā ļoti bieži esmu manījusi. Un, iespējams, pat vakar. Un, vēl iespējamāk, gandrīz tajos pašos vārdos.
Es kaut ko tādu varētu teikt ar platu smaidu sejā, protams, līdz zināmam līmenim, mani tas nemaz neskumdina.
Grūti iesākt, tiešām. Mana pasaule grib vērties, bet spēj to izdarīt ļoti lēnām. Iesākšu ar kaut ko no parastās dzīves. Šodien nevienu neesmu saticis, tāpēc neviens nezina, ko es šodien esmu darījusi, varu pastāstīt, varbūt kaut kā izdosies rakstīt, rakstīt... un attapties rakstām jau kaut ko citu. Ja ne šajā, tad nākamā, aiznākamā ierakstā.
Tatad, ko es šodien darīju..?
No rīta es nodevos savam ķermenim. Kā pamodos, tā biju vēl sapņa skavās. Es sapņoju samērā reti, lai gan gadās, taču īpaši spilgti sapņi man atgadās apmēram pāris reižu mēnesī, dažreiz biežāk. Tātad, pamodos, biju pilnībā vēl sapnī, sajutu, ka roka ir ielīdusi pidžambiksēs. Parasti es guļu kaila, bet pagājušajā vakarā man bija slinkums iekurt krāsni, pa nakti bija auksts. Ko es tādu sapņoju - tajā brīdī vēl atcerējos, bet tagad jau daudz kas pazudis no atmiņas. Atceros, ka piedalījos baiļu faktorā (bija... vai ir?... tāds šovs), un tur vajadzēja ierakties pāri galvai tārpos. Tārpi ir tas, ko es redzu sapņos bieži, ar dažādām emocijām, tāpat kā zirnekļi un čūskas, tie nekad nenozīmē kaut ko vienu. Šajā šovā man tārpi laikam patika, kā tas arī ir lielākajā tiesā sapņu.
Redz, kā sanāca. Tārpi. Mana aizraušanās.
Pabeidzu iesākto un nodevos fiziskajai kultūrai. Nesaprotu, kāpēc jogu uzskata par piemērotu mīkstajiem, zilajiem un vēl nezinu kam, jocīgām, nelīdzsvarotām dāmītēm. Daudzas pozas prasa tieši lielu fizisku spēku, ne lokanību, lai gan parasti abus. Tas nekas, ka es varu uztaisīt špagatu, es varu arī visai daudzas reizes piepumpēties. Veicu abus, jutos lieliski.
Ja tā padomā, tad sporta klubs varētu būt vienīgā iestāde, kur kopīgi nodarboties, kur man tiešām patiktu iegriezties, taču man tuvajā mazpilsētelē tāda nav un nekur tālāk es tāda dēļ nebrauktu. Tur varētu vērot tik daudz pievilcīgu ķermeņu. Pašam man ir visai pievilcīgs ķermenis, kas spējīgs daudz ko izdarīt, un es nejustos tur tizli, kā, piemēram, es justos kādā rokdarbu pulciņā, ja tur nebūtu runa par jocīgām instalācijām vai kokapstrādi. Tiesa, es māku šūt, esmu šuvusi lelles, bet tās izskatījās pēc putnubiedēkļiem, tiesa, tādām tām arī bija jāizskatās. Nekad neesmu mēģinājis šūt kaut ko, kam ir klasiski labi jāizskatās. Varbūt vajag pamēģināt..? Viela pārdomām.
Tālāk es devos fotografēt to kaķi, ko atradu mežā netālu no vienām mājām. Es pazīstu visus turienes kaķus, un tas nav neviens no tiem, es šo kaķi nepazinu agrāk, bet aizvakar mēs iepazināmies. Aizvakar viņam bija vairāk miesas uz kauliem. Tas, kas viņu ir skrubinājis, nav bijis klasiski plēsīgais putns, jo kauli nav izsvaidīti, bet tas varētu būt kāds, kas tāpat paknābā un kam ir laba oža, lai atrastu šo rudo kaķi zem lapām, kur es to apraku.
Kaķis ir skaists. Tas ir pusgarspalvains, ar baltu astes galiņu un ķepiņām, bet pavisam rudu purniņu. Runcis. Es viņu fotografēju, izvietojot ap viņu rudās rudens lapas. Brīžiem palika redzams tikai kažoks starp lapām, tad es iemānīju kadrā tikai vienu apgrauztu ķepiņu, pēc tam eksponēju visu krāšņumu. Sanāks laba sesija, kā atbrīvot kaķi no lapām, pēc tam arī no kažoka un miesas uz kauliem. Es netaisos to darīt, to jau pamazām dara manā vietā. Aizvakar kaķis vēl bija visai svaigs. Aizparīt tas varbūt vairs nebūs tik svaigs, kā šodien. Redzēsim.
Nabaga cilvēki, ja kāds pēc viņa ilgojas. Es nezinu, kam kaķis pieder, ja tas vispār ir kādam piederējis, es pieņemu, ka ir, skaists, kopts kaķis.
Nabaga kaķis, ja nu viņš gribēja dzīvot. Droši vien, ka gribēja. Tagad viņam vienalga.
Tārpu gan nav... laikam par aukstu.
Tad es gāju mājās un nodevos darbam, ik pa laikam pačekojot šo un citus interneta iestādījumus. Ierakstīju kādu ierakstu, pačatoju skype ar cilvēku, kurš dzīvo Rīgā. Viņā varbūt pēc kādām dienām atbrauks, bet varbūt nē.
Par kaķi es viņam nestāstīju, kāpēc lai es stāstītu viņam par kaķi? Bildes ir tikai man, un tagad tas ir mans kaķis, ja dzīva kaķa man nav.
Pēc tam es mazliet nodarbojos ar zemes rakšanu, pamātes māsa te grib pie mājas audzēt puķes, jo es šeit gribu tikai audzēt zāli. Uzrakt man nav problēmu, lai viņa ņemas tālāk. Tiesa, es senāk esmu kaut ko nedaudz audzējis, bet tas bija senākos laikos, pavisam senos. Rakt gan man patīk, tāpat patīk izlasīt saknes no zemes, tur mājo miegainas sliekas, kas lokās, kad tās nejauši pārcērt uz pusēm. Es ceru, ka viņa te neaudzēs kaut kādas pavisam debīlas puķes. Es gribu baltas, ja jau puķēm te jābūt. Viņai liekas, ka es dzenu sevi postā, viņa ir viena no tām, kam liekas, ka man varētu būt depresija.
Tu tikai guli gultā un dzer, un smēķē.
Tā nav tiesa, es daru ļoti daudz ko, bet viņa nespēj tam noticēt. Viņa nespēj saprast, ka cilvēks, viens pats dzīvojot, var piekopt it veselīgu dzīves veidu un nemaz neilgoties pēc kāda, kas šeit mājotu.
Nē, es nekad nedzīvošu kopā ar kādu. Varbūt, ka man vēl kādreiz būs attiecības, tādas uz kādu laiku, kādas jau ir bijušas, bet neticu, ka iekulšos kaut kādās nopietnās lietās un kāds gribēs pārvākties pie manis. Te neviens negribētu dzīvot pat ar visām puķēm, tāpat es negribētu, lai te kāds dzīvo. Es neesmu pavisam pašpietiekama, nē, bet savās mājās es esmu pilnīgi pašpietiekams, te nevienam nav jābūt. Es šad tad varu ielūgt ciemiņus, bet viņi tāpat drīkst nākt tikai virtuvē un dzīvojamā istabā. Pārējās telpas viņiem ir slēgtas.
Tagad es atkal nododos darbam un rakstu pa starpai šo ierakstu.
Domāju, ka sanāca labi. Es gan tikai aprakstīju, ko darīju, bet minēju lietas, ko neviens nezina. Tas ir pirmais solis šajā ceļojumā, kas varētu būt man kas pilnīgi jauns. Pašai nav skaidrs, kāpēc, bet uzzināt to var laikam tikai darot. Interesanti, nedaudz biedējoši, bet pat es tomēr nedaudz mainos, lai arī esmu stabila kā klints un nemainīgs kā putekļi.