...
« previous entry | next entry »
Aug. 25th, 2008 | 10:49 pm
Dažas filmas ir tādas, kurās man visu laiku smaids. Es nezinu kāpēc, bet viņas atpazīstu uzreiz.
Dažas dzīves situācijas ir tādas, kur vajadzētu klusēt nejaukties iekšā, lai kā arī liekas, ka vajag jaukties. Bet dažreiz ir jāstāv malā, ļoti jāstāv. Es to nemāku, mans egoisms - bailes, ka man sāpēs, un vēl mana iedomība, ka varu palīdzēt, vai arī, ka varu pasargāt mammu no uztraukumiem, liek man tomēr iejaukties. Vēl nekad tā nav bijis, kad tik ļoti vajag stāvēt malā. Bet kā. Kad mīļiem cilvēkiem sāp, bet pašam jāstāv malā, tad pašam sāp, bet tik šausmīgi, jo tā sāpe ir aiz stikla - klāt nevar tikt, lai izkašātu, ka sāp vēl stiprāk vai izgrieztu. Tikai sāp un jāskatās kā sāp un jāgaida, kas notiks tālāk.
Nav sakars filmām ar tām situācijām. Vienkārši abas lietas ienāca prātā.
Nearu sagaidīt, kad arsenāls publicēs programmu.
Dažas dzīves situācijas ir tādas, kur vajadzētu klusēt nejaukties iekšā, lai kā arī liekas, ka vajag jaukties. Bet dažreiz ir jāstāv malā, ļoti jāstāv. Es to nemāku, mans egoisms - bailes, ka man sāpēs, un vēl mana iedomība, ka varu palīdzēt, vai arī, ka varu pasargāt mammu no uztraukumiem, liek man tomēr iejaukties. Vēl nekad tā nav bijis, kad tik ļoti vajag stāvēt malā. Bet kā. Kad mīļiem cilvēkiem sāp, bet pašam jāstāv malā, tad pašam sāp, bet tik šausmīgi, jo tā sāpe ir aiz stikla - klāt nevar tikt, lai izkašātu, ka sāp vēl stiprāk vai izgrieztu. Tikai sāp un jāskatās kā sāp un jāgaida, kas notiks tālāk.
Nav sakars filmām ar tām situācijām. Vienkārši abas lietas ienāca prātā.
Nearu sagaidīt, kad arsenāls publicēs programmu.