(no subject)
« previous entry | next entry »
Apr. 11th, 2016 | 08:08 pm
Kaist seja, saulē apdegusi un vārnu nostaigāta. Pirksti naža sašķēpelēti, un somā sūt neapēstas pusdienu maizes, mīnuss siera šķēle, kas atdota vecam, tuklam sunim. Piere mazliet noziesta ar potvasku, tātad neiekaltīs. Gaidu autobusu uz mājām.
Priekšējā sēdeklī, galvu pagriezis pret mani, sēž bērns ar vecumu 'vairāk nekā Kārlim'. Nenovēršas un skatās tieši acīs, brīžam pašmaukstinot zaķa lūpu. Skatos atpakaļ tikpat cieši, gandrīz tikpat. Varbūt viņš spēs atgādināt, ka vēlējos būt šeit, lai gan šķiet, ka nekad neesmu pa īstam pamodusies pasaulei, kā pussnaudā kavēdamās tur, no kurienes nāku, no pasakām, gaismā peldošām zvaigznēm un kņudinošām melodijām. Negribu, lai viņš novēršas, bet mātes ir nepielūdzamas - autobusos atļauti tikai vienvirziena skatieni. Zilās acis atlikušo ceļu paliek cepures pretējā puslodē. Aizveru acis, notraucu netīrās domas no galdauta un gaidu gara pieskārienus galvai. Mājas vienmēr ir manī, bet piemirstas. Kāpjot ārā pamanu sastingušu B burtu uz pieturu tablo. Bļed, bizbizmārīte.
Priekšējā sēdeklī, galvu pagriezis pret mani, sēž bērns ar vecumu 'vairāk nekā Kārlim'. Nenovēršas un skatās tieši acīs, brīžam pašmaukstinot zaķa lūpu. Skatos atpakaļ tikpat cieši, gandrīz tikpat. Varbūt viņš spēs atgādināt, ka vēlējos būt šeit, lai gan šķiet, ka nekad neesmu pa īstam pamodusies pasaulei, kā pussnaudā kavēdamās tur, no kurienes nāku, no pasakām, gaismā peldošām zvaigznēm un kņudinošām melodijām. Negribu, lai viņš novēršas, bet mātes ir nepielūdzamas - autobusos atļauti tikai vienvirziena skatieni. Zilās acis atlikušo ceļu paliek cepures pretējā puslodē. Aizveru acis, notraucu netīrās domas no galdauta un gaidu gara pieskārienus galvai. Mājas vienmēr ir manī, bet piemirstas. Kāpjot ārā pamanu sastingušu B burtu uz pieturu tablo. Bļed, bizbizmārīte.