Bija kaut kur ap vienpadsmitiem vakarā, kad I piezvanīja, un tikai trijos nospiedām zvana pārtraukšanas pogu. Tas nekas, ka lielu daļu no tā laika pavadījām šņukstot vai vienkārši klusējot. Jā, un kā mēs zinām, tad ik pēc pusotras stundas ilgas sarunas operators automātiski sarunu pārtrauc. Trīs atzvanīšanas reizes.
I tāds pats pieradums, kā man - regulāri pārbaudīt telefonu, vai nav kas jauns atnācis, un es joprojām to daru. Viņš neizlaiž telefonu no rokām lai kur arī būtu un gaida, kad piezvanīšu vai atrakstīšu un pateikšu, ka, nē, šitā nevar, pārdomāju. Tas ir tik ļoti, ļoti šausmīgi. Šonakt aizmigu ar telefonu iespiestu dūrē.
Es zinu, ka viņš nevarēs pārstāt zvanīt, taču tā tikai sevi moka. Pats teica, ka varētu tikt man pāri, bet viņš to negrib darīt. Viņš negrib aizmirst, negrib tikai atcerēties; viņš grib fakin dzīvot! Viņam bija piedāvājums sūtīt neitrālus saldsapņus un tādas lietiņas katru vakaru, un kolīdz es vairs neatbildētu, tā būtu kā mana atbilde, lai pārstāj mani gaidīt un nekas nemainīsies. Es, protams, gribētu sagaidīt tās īsziņas, jo man viņš nav nekāds nejaušs garāmgājējs, taču es nevaru likt viņam gaidīt uz mani TIK daudz. Es nevaru dot cerības, ja nezinu, vai tās vispār piepildīsies. Nevaru likt gaidīt, lai pēc pus gada pateiktu, lai dzēš mani ārā no dzīves, no telefona, no visa, visa, visa.
Kad teica, ka nezvanīs un lika man apsolīt, ka piezvanīšu šad tad pastāstīt kā iet ar krievu valodu, kad novēlēja saldus sapņus, iespējams, pēdējo reizi, tad kļūst vēl grūtāk kā pirms tam. Ja likās, ka vairs jau nav kur krist, tad, nē, tomēr vēl ir. Kad zvanītu, viņš izmisīgi gaidītu, ka pateikšu "jā". Kas tā par dzīvi būs, ja no katra zvana, katra pīkšķa viņš salēksies un sirsniņa sāks joņot apkārt?! Vēl lika apsolīt, ka ziņošu viņam, ja sākšu pārdomāt vai sailgošos kaut mazlietiņ, nu, kaut vai pēc mīļuma. Bet tas nav tik vienkārši. Es nevaru viņam zvanīt uzreiz, kā man gribās, lai mani samīļo. Nu, nevaru es. Ar to nepietiek.
I ir gatavs uz pilnīgi visu. Ķerās pie katra salmiņa. To izturēt ir diezgan, diezgan sarežģīti.
Traki ir tas, ka apzinos, ka principā esmu šeit viena. Neviens uz pasaules nevar man palīdzēt, un pateikt, kā labāk un kas būtu, ja būtu. Es nezinu, ko darīt, mans mugurkauls kļūst ļengans.
Viņš mīl mazliet par daudz, lai palaistu prom.
***
Ā, jā. Šonakt mani sapnī piekāva un slēpos no kaut kādas vētras un (vai) ļaunīšiem, kas rāva nost jumtus. Oh, SNAP, ne?
I tāds pats pieradums, kā man - regulāri pārbaudīt telefonu, vai nav kas jauns atnācis, un es joprojām to daru. Viņš neizlaiž telefonu no rokām lai kur arī būtu un gaida, kad piezvanīšu vai atrakstīšu un pateikšu, ka, nē, šitā nevar, pārdomāju. Tas ir tik ļoti, ļoti šausmīgi. Šonakt aizmigu ar telefonu iespiestu dūrē.
Es zinu, ka viņš nevarēs pārstāt zvanīt, taču tā tikai sevi moka. Pats teica, ka varētu tikt man pāri, bet viņš to negrib darīt. Viņš negrib aizmirst, negrib tikai atcerēties; viņš grib fakin dzīvot! Viņam bija piedāvājums sūtīt neitrālus saldsapņus un tādas lietiņas katru vakaru, un kolīdz es vairs neatbildētu, tā būtu kā mana atbilde, lai pārstāj mani gaidīt un nekas nemainīsies. Es, protams, gribētu sagaidīt tās īsziņas, jo man viņš nav nekāds nejaušs garāmgājējs, taču es nevaru likt viņam gaidīt uz mani TIK daudz. Es nevaru dot cerības, ja nezinu, vai tās vispār piepildīsies. Nevaru likt gaidīt, lai pēc pus gada pateiktu, lai dzēš mani ārā no dzīves, no telefona, no visa, visa, visa.
Kad teica, ka nezvanīs un lika man apsolīt, ka piezvanīšu šad tad pastāstīt kā iet ar krievu valodu, kad novēlēja saldus sapņus, iespējams, pēdējo reizi, tad kļūst vēl grūtāk kā pirms tam. Ja likās, ka vairs jau nav kur krist, tad, nē, tomēr vēl ir. Kad zvanītu, viņš izmisīgi gaidītu, ka pateikšu "jā". Kas tā par dzīvi būs, ja no katra zvana, katra pīkšķa viņš salēksies un sirsniņa sāks joņot apkārt?! Vēl lika apsolīt, ka ziņošu viņam, ja sākšu pārdomāt vai sailgošos kaut mazlietiņ, nu, kaut vai pēc mīļuma. Bet tas nav tik vienkārši. Es nevaru viņam zvanīt uzreiz, kā man gribās, lai mani samīļo. Nu, nevaru es. Ar to nepietiek.
I ir gatavs uz pilnīgi visu. Ķerās pie katra salmiņa. To izturēt ir diezgan, diezgan sarežģīti.
Traki ir tas, ka apzinos, ka principā esmu šeit viena. Neviens uz pasaules nevar man palīdzēt, un pateikt, kā labāk un kas būtu, ja būtu. Es nezinu, ko darīt, mans mugurkauls kļūst ļengans.
Viņš mīl mazliet par daudz, lai palaistu prom.
***
Ā, jā. Šonakt mani sapnī piekāva un slēpos no kaut kādas vētras un (vai) ļaunīšiem, kas rāva nost jumtus. Oh, SNAP, ne?