Nishe zināja, ka vēlā rudenī zeme ir sasalusi un tukša. Tad tā vairs neaprij soļus, neklusina to skaņu, tad tā vairs negrib ņemt. Ar ledainu cietumu un asiem trokšņiem, kas griezīgi dzeļ ausīs, zeme aizsargā savu tukšumu, tā atgrūž pūstošo dzīvību, jo arī zemei vajag atelpas, arī tā nevar tikai uzņemt un gremot trūdus, ļaut tiem izplatīties savās artērijās un sajaukties ar savu tukšumu. Zeme grib būt viena vēlā rudenī, un kaprači naktīs dedzina sausus zarus, lai uzšķērstu tās miesu.
Nishe zināja arī to, ka laternas ir tukšas, ka to spuldzītes ir mēmas, apklusinātas ar huligānu mestiem akmeņiem. Un ir tikai tumsa, blīva un salta. Tumsā maldās spalgie soļi, tumsā maldās balsis un cilvēki viens otru nespēj saskatīt. Ir tikai minēšana- visu to dienā skaidri saredzamo un pazīstamo vietu minēšana, attālumu minēšana, citu cilvēku minēšana.
Un, neskatoties uz to visu, Nishe gribēja iet turp. Viņai netīkams šķita šis soliņš izgaismotā laukumā, un vēl vairāk cilvēks, kas sēdēja līdzās, visu laiku runādams. Nē, viņš nebija slikts- Nishe to spēja pateikt no pirmā acu skatiena. Viņš bija tikai vēl viens vientuļš cilvēks negausīgajā izplatījumā, viņš bija tikai vēl viens sīkums pilsētas dekorācijā naktij, kāds, kas kaut ko vēl gribēja.
Un par to Nishe viņu ienīda. Viņa ienīda tik, cik vien viņai bija spēku ienīst, cik vien neganti viņas būtība, pašlepnums un pašas vientulība spēja vārīties, burbuļot un kāpt pāri malām. Kā viņai jau uz mēles auga vārdi, skarbi, apvainojoši un tukši! Kā tie prasījās uz āru, kā tie alka izgāzties no mutes kā nevaldāms ūdenskritums!
Viņš tikai runāja, viņš runāja bez mitas. Viņš raudzījās Nishē ar tādu maigu skatienu, kurā slēpās cerības, viņš gribēja pieskarties Nishes rokai, viņš tai jau tuvojās, un tad izbira vārdi. Tad tie plūda ārā, ātri un neapturami, vārdi bezjēdzīgi nograndēja nakts klusumā, lai nomītu kādu vārgu apziņu, lai zibenīgi sašķeltu un pēc tam pazustu nakts tukšajā vienaldzībā.
Arī Nishe. Kad mēle bija noslaucīta gluda, kad visi vārdi bija aizlidojuši kā satracināts sikspārņu bars, viņa pazuda. Tumsā. Vienaldzībā. Sperot soļus uz zemes, kas vairs negribēja ņemt, ejot turp, kur laternas ir tukšas.