Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs. Nāks diena un ar cilvēkiem un paliem Tā mani atkal projām aizmazgās.
Nekas tev nepaliks no tā kā paskatījos Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies. Un kādos vientulīgos brīžos trijos Trīs acumirkļi atkal garām ies:
Nekas. Neko. Nekam. Trīs mazi sprīži, Dievs dod lai tevim gaismu neaizsedz. Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši Tik maziņi, ka tikai viņus redz.
Lai tavas pēdas, pļavu ejot nejūt, Kā iedur dadzis trejžuburu ass. Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot. Un arī garāmejot - nebija nekas.
/I. Ziedonis/
|