Priapiskais rūķu pārītis, iespējams, ir smalkākā asociācija šai izstādē – pārējais ir visnotaļ paredzami (no psihoanalītiskās kritikas kodu skatpunkta). Darbi ir pārāk parasti, lai izsauktu nepieciešamību pēc pašanalīzes – teju liekas, ka psihoterapeita pasargājošais un leģitimējošais komentārs skrien tālāk par tiem. Vienlaikus, nav šaubu, ka Latvijas vadošie provinciāļi ar nesatricināmu pārliecību šo izstādi ierakstīs Kristiana Brektes “slimības vēsturē”.

The priapic pair of gnomes is perhaps the most refined association in this exhibition – the rest is rather underwhelming (looking from the perspective of psychoanalytical codes). The works seem much too ordinary to necessitate self-analysis – it almost appears that the psychotherapist’s text, protecting and legitimating as it is, runs well ahead of them. Still, there can be little doubt that the leading Latvian philistines will unflinchingly include this in the ever-growing medical history of Kristians Brekte.

☝☝☝

Atbilstoši nosaukumam, izstādē dominē reliģiskas un cēlas intonācijas – sievetes ir ne tikai dievmātes, bet arī cietējas karā, mūzas, auglības un nākotnes veicinātājas un radītājas caur mokām. No izstādes apziņas teju pilnībā izspiests psihoanalītiskais skatījums uz mātes-bērna attiecībām un Nevainīgo ieņemšanu. Tikai ielaminētā reprodukcijā pie sienas iezadzies neliels cerības stars – Lidijas Auzas “Madonna” (1969) ar dievišķās būtnes priekšā impotento laternas stabu.

As the title may suggest, religious and noble feelings dominate in the exhibition – women are not only mothers-of-gods, but also victims of wars, muses, cultivators of fertility and future and child-bearers through suffering. The psychoanalytic view on the mother-child relationship and Immaculate Conception has been virtually shut out from the conscious of this exhibition. A tiny glimmer of hope has crept in, though – a small, laminated reproduction of Lidija Auza’s “Madonna” (1969) with its impotent lamppost at the feet of a divine creature.

☝☝☝