Soliste: “Es gleznoju.” Koris: “Viņa glezno, viņa glezno!” Atmetot sarkasmu – sajūta, ka galerijā laiks ir apstājies, vai sācis griezties pretējā virzienā.

Solo: “I paint”. Choir: “She paints, she paints!” Sarcasm aside – one feels in the gallery space time has stopped, or even reversed its course.

☝

Ja arī izstādes ietvaros būtu paredzēts aizdedzināt LMS galerijas zāles centrā sakrautās riepas – lai parādītu I.Dobičina uzrunā piesaukto “pigu” pašreizējā mākslas standarta uzturētājiem – diez vai tas īpaši ieinteresētu kādu citu, izņemot VUGD (nelaimes gadījumā zvanīt: 112). Izstādes absolūti demokrātiskais formāts (arī visu atsevišķo radošās brīvības monologu haoss) padara jebkādu kritiku vienlaikus impotentu un bezjēdzīgu. Tādēļ daži personiski zibšņi (nekādā konkrētā secībā): totāla ārpuslaiktelpas katarse Dzīvokļa monologa kičā; divi melanholiski Ivonnas Zīles darbi; solīds mākslas trieciens Anša Butnora “Triecienā”; jūra Oleksija Krasnova vitrāžās; Andra Vītola ieturētā abstrakcija a la 1960tie; Madaras Neikenas (gribas domāt, Liepājas) pludmale; Mētras Seberovas gaišzils-ar-brūnu; Anatolija Zelča “Smilšu madonna”.

Even if they were going to burn the pile of tires placed in the centre of the AUL gallery space – to show the middle finger to the current keepers of the artistic standard (from I.Dobičins’ address) – one doubts it would attract the attention of anyone but the firefighters (in case of emergency dial: 112). The absolute democracy (also, the chaos of all the separate monologues of creative freedom) of the exhibition renders any critique both impotent and pointless. So here is a personal list of highlights (in no particular order): the cathartic obliteration of space-time by kitsch in the Apartment’s Monologue; two melancholy canvases by Ivonna Zīle; a solid kunst-kick from Ansis Butnors’ “Attack”; the sea in Oleksijs Krasnovs’ stained glass; Andris Vītols’ abstraction a la 1960s; Madara Neikena’s (would like to think, it's Liepāja) seaside; Mētra Seberova's pale-blue-with-brown; “The Sand Madonna” by Anatolijs Zelčs.

☝

Varbūt šos darbus varētu ielikt kaut kādā kotekstā, kurā tas nostrādātu kā postmoderns kičs, vai arī ir iespējams iedomāties kādu ezotēriķu kopienu, kas atpazīst un pieņem kā savus šos estētiskos kodus, taču tas, ka šie darbi ir domāti nopietni un tiek prezentēti nopietni, un, ka konkrētajā formā cenšas liecināt par traģiskiem notikumiem, Eiropas un anglosakšu Rietumu mākslas pasaules kontekstā izskatās kā kluss vājprāts.

Kā arī izsaku nosodījumu LMS vadībai, kas tā vietā, lai strādātu ar LMS mantojumu vai popularizētu šī brīža biedru daiļradi, tērē laiku un vietu šim sviestam.


Maybe these works can be conceptualized in the context of postmodernism/kitsch. Maybe it is possible to imagine an esoterically-oriented fan group who really dig this kind of art. But the fact is that these works and their promoters are dead serious and in the context of European and Western art world their aesthetic/iconographic choices for the supposedly tragic subject-matter appears just lutanic.

Also critical remarks go out to the Latvian Artists union's heads who allow to waste space and time on this shit instead of promoting the LAU's legacy or the contemporary works of their current members.

0

Tas, ka Rūdolfs Pinnis ir padomju perioda glezniecības brīnums, šaubu nav. Tas, ka LMS galerijas telpas nav labas stājmākslu izstādēm, arī šaubīties neliek. Iekārtošanas triks ļoti labi apiet telpas diktētos noteikumus, bravo, bet tas, kopā ar visnotaļ īpatno gleznu atlasi tomēr nerada līdz galam viendabīgu un pārliecinošu mākslas pārdzīvojumu.

There's no doubt that Rudolfs Pinnis is a wonder of Soviet Latvian art. There's no doubt that Latvian artists union's gallery is a lousy place where to exhibit fine art, too, but the installation manner gets around the restrictions. Nevertheless the installation together with a rather weird selection of works doesn't do justice to the R.Pinnis' art.

Par to, ka Pinnis. Because it's R.Pinnis
☝☝☝☝