Acīmredzami, ka vecu/atrastu foto izmantošana, gleznošana un papildināšana aizrauj aizvien vairāk Latvijas mākslinieku – var jau būt, tas arī labāk par sīrupainām pilsētainavām. Tikmēr īstie foto ir “neīsti” – tumšā kiča garā. Kāds vēl nopietni par šito sapņo?

Fairly obvious that ever more Latvian artists get carried away by using, painting and "assisting" old/found photographs – perhaps that indeed is an improvement over sugar-lit cityscapes. Meanwhile the actual photos are “unreal” – kitsch noir. Does anyone actually still dream of this?


☝☝

Varētu šo dēvēt par Obriju Bīrdsliju 21.gadsimtam, ja vien tēlos farsa un kiča proporcija nešķistu pavisam greiza. Avīždruku atgādinošā faktūra darbos izmantota dekoratīvi, bet nepienes nekādu dziļumu.

One might call this Aubrey Beardsley for the 21st century, if only the mixture of farce and kitsch did not seem so totally wrong. The newsprint motif in several works is used purely decoratively without any added depth.

☝☝

Ja arī izstādes ietvaros būtu paredzēts aizdedzināt LMS galerijas zāles centrā sakrautās riepas – lai parādītu I.Dobičina uzrunā piesaukto “pigu” pašreizējā mākslas standarta uzturētājiem – diez vai tas īpaši ieinteresētu kādu citu, izņemot VUGD (nelaimes gadījumā zvanīt: 112). Izstādes absolūti demokrātiskais formāts (arī visu atsevišķo radošās brīvības monologu haoss) padara jebkādu kritiku vienlaikus impotentu un bezjēdzīgu. Tādēļ daži personiski zibšņi (nekādā konkrētā secībā): totāla ārpuslaiktelpas katarse Dzīvokļa monologa kičā; divi melanholiski Ivonnas Zīles darbi; solīds mākslas trieciens Anša Butnora “Triecienā”; jūra Oleksija Krasnova vitrāžās; Andra Vītola ieturētā abstrakcija a la 1960tie; Madaras Neikenas (gribas domāt, Liepājas) pludmale; Mētras Seberovas gaišzils-ar-brūnu; Anatolija Zelča “Smilšu madonna”.

Even if they were going to burn the pile of tires placed in the centre of the AUL gallery space – to show the middle finger to the current keepers of the artistic standard (from I.Dobičins’ address) – one doubts it would attract the attention of anyone but the firefighters (in case of emergency dial: 112). The absolute democracy (also, the chaos of all the separate monologues of creative freedom) of the exhibition renders any critique both impotent and pointless. So here is a personal list of highlights (in no particular order): the cathartic obliteration of space-time by kitsch in the Apartment’s Monologue; two melancholy canvases by Ivonna Zīle; a solid kunst-kick from Ansis Butnors’ “Attack”; the sea in Oleksijs Krasnovs’ stained glass; Andris Vītols’ abstraction a la 1960s; Madara Neikena’s (would like to think, it's Liepāja) seaside; Mētra Seberova's pale-blue-with-brown; “The Sand Madonna” by Anatolijs Zelčs.

☝

Lielveikalam atbilstošas mūzikas pavadībā, divos konstanti secīgos apgaismojumos no šīs telpas plūst maigs kičs. Ja “netradicionālajā” izgaismojumā šeit saglabājas zināma maģija, tad tradicionālajā ir tikai traģika. Gandrīz trīs gadi pagājuši, bet joprojām grūti aptvert, ka Jermolajeva darbi tikuši izstādīti RMT Intro zālē.

Accompanied by music so fitting to a shopping centre, in two sequentially changing lightings, tender kitsch oozes from this space. Even if there is a certain amount of magic in the less traditional lighting, the traditional one is merely tragic. Three years since the fact, it is still difficult to grasp, that Jermolajevs’ works have been on display in the Intro hall of the Riga Art Space.

☟